Genesis 30-50

Genesis 30
1 And when Rachel saw that she bare Jacob no children, Rachel envied her sister; and said unto Jacob, Give me children, or else I die.
2 And Jacob’s anger was kindled against Rachel: and he said, Am I in God’s stead, who hath withheld from thee the fruit of the womb?
3 And she said, Behold my maid Bilhah, go in unto her; and she shall bear upon my knees, that I may also have children by her.
4 And she gave him Bilhah her handmaid to wife: and Jacob went in unto her.
5 And Bilhah conceived, and bare Jacob a son.
6 And Rachel said, God hath judged me, and hath also heard my voice, and hath given me a son: therefore called she his name Dan.
7 And Bilhah Rachel’s maid conceived again, and bare Jacob a second son.
8 And Rachel said, With great wrestlings have I wrestled with my sister, and I have prevailed: and she called his name Naphtali.
9 When Leah saw that she had left bearing, she took Zilpah her maid, and gave her Jacob to wife.
10 And Zilpah Leah’s maid bare Jacob a son.
11 And Leah said, A troop cometh: and she called his name Gad.
12 And Zilpah Leah’s maid bare Jacob a second son.
13 And Leah said, Happy am I, for the daughters will call me blessed: and she called his name Asher.
14 And Reuben went in the days of wheat harvest, and found mandrakes in the field, and brought them unto his mother Leah. Then Rachel said to Leah, Give me, I pray thee, of thy son’s mandrakes.
15 And she said unto her, Is it a small matter that thou hast taken my husband? and wouldest thou take away my son’s mandrakes also? And Rachel said, Therefore he shall lie with thee to night for thy son’s mandrakes.
16 And Jacob came out of the field in the evening, and Leah went out to meet him, and said, Thou must come in unto me; for surely I have hired thee with my son’s mandrakes. And he lay with her that night.
17 And God hearkened unto Leah, and she conceived, and bare Jacob the fifth son.
18 And Leah said, God hath given me my hire, because I have given my maiden to my husband: and she called his name Issachar.
19 And Leah conceived again, and bare Jacob the sixth son.
20 And Leah said, God hath endued me with a good dowry; now will my husband dwell with me, because I have born him six sons: and she called his name Zebulun.
21 And afterwards she bare a daughter, and called her name Dinah.
22 And God remembered Rachel, and God hearkened to her, and opened her womb.
23 And she conceived, and bare a son; and said, God hath taken away my reproach:
24 And she called his name Joseph; and said, The LORD shall add to me another son.
25 And it came to pass, when Rachel had born Joseph, that Jacob said unto Laban, Send me away, that I may go unto mine own place, and to my country.
26 Give me my wives and my children, for whom I have served thee, and let me go: for thou knowest my service which I have done thee.
27 And Laban said unto him, I pray thee, if I have found favour in thine eyes, tarry: for I have learned by experience that the LORD hath blessed me for thy sake.
28 And he said, Appoint me thy wages, and I will give it.
29 And he said unto him, Thou knowest how I have served thee, and how thy cattle was with me.
30 For it was little which thou hadst before I came, and it is now increased unto a multitude; and the LORD hath blessed thee since my coming: and now when shall I provide for mine own house also?
31 And he said, What shall I give thee? And Jacob said, Thou shalt not give me any thing: if thou wilt do this thing for me, I will again feed and keep thy flock:
32 I will pass through all thy flock to day, removing from thence all the speckled and spotted cattle, and all the brown cattle among the sheep, and the spotted and speckled among the goats: and of such shall be my hire.
33 So shall my righteousness answer for me in time to come, when it shall come for my hire before thy face: every one that is not speckled and spotted among the goats, and brown among the sheep, that shall be counted stolen with me.
34 And Laban said, Behold, I would it might be according to thy word.
35 And he removed that day the he goats that were ringstraked and spotted, and all the she goats that were speckled and spotted, and every one that had some white in it, and all the brown among the sheep, and gave them into the hand of his sons.
36 And he set three days’ journey betwixt himself and Jacob: and Jacob fed the rest of Laban’s flocks.
37 And Jacob took him rods of green poplar, and of the hazel and chesnut tree; and pilled white strakes in them, and made the white appear which was in the rods.
38 And he set the rods which he had pilled before the flocks in the gutters in the watering troughs when the flocks came to drink, that they should conceive when they came to drink.
39 And the flocks conceived before the rods, and brought forth cattle ringstraked, speckled, and spotted.
40 And Jacob did separate the lambs, and set the faces of the flocks toward the ringstraked, and all the brown in the flock of Laban; and he put his own flocks by themselves, and put them not unto Laban’s cattle.
41 And it came to pass, whensoever the stronger cattle did conceive, that Jacob laid the rods before the eyes of the cattle in the gutters, that they might conceive among the rods.
42 But when the cattle were feeble, he put them not in: so the feebler were Laban’s, and the stronger Jacob’s.
43 And the man increased exceedingly, and had much cattle, and maidservants, and menservants, and camels, and asses.

Genesis 31
1 And he heard the words of Laban’s sons, saying, Jacob hath taken away all that was our father’s; and of that which was our father’s hath he gotten all this glory.
2 And Jacob beheld the countenance of Laban, and, behold, it was not toward him as before.
3 And the LORD said unto Jacob, Return unto the land of thy fathers, and to thy kindred; and I will be with thee.
4 And Jacob sent and called Rachel and Leah to the field unto his flock,
5 And said unto them, I see your father’s countenance, that it is not toward me as before; but the God of my father hath been with me.
6 And ye know that with all my power I have served your father.
7 And your father hath deceived me, and changed my wages ten times; but God suffered him not to hurt me.
8 If he said thus, The speckled shall be thy wages; then all the cattle bare speckled: and if he said thus, The ringstraked shall be thy hire; then bare all the cattle ringstraked.
9 Thus God hath taken away the cattle of your father, and given them to me.
10 And it came to pass at the time that the cattle conceived, that I lifted up mine eyes, and saw in a dream, and, behold, the rams which leaped upon the cattle were ringstraked, speckled, and grisled.
11 And the angel of God spake unto me in a dream, saying, Jacob: And I said, Here am I.
12 And he said, Lift up now thine eyes, and see, all the rams which leap upon the cattle are ringstraked, speckled, and grisled: for I have seen all that Laban doeth unto thee.
13 I am the God of Bethel, where thou anointedst the pillar, and where thou vowedst a vow unto me: now arise, get thee out from this land, and return unto the land of thy kindred.
14 And Rachel and Leah answered and said unto him, Is there yet any portion or inheritance for us in our father’s house?
15 Are we not counted of him strangers? for he hath sold us, and hath quite devoured also our money.
16 For all the riches which God hath taken from our father, that is ours, and our children’s: now then, whatsoever God hath said unto thee, do.
17 Then Jacob rose up, and set his sons and his wives upon camels;
18 And he carried away all his cattle, and all his goods which he had gotten, the cattle of his getting, which he had gotten in Padanaram, for to go to Isaac his father in the land of Canaan.
19 And Laban went to shear his sheep: and Rachel had stolen the images that were her father’s.
20 And Jacob stole away unawares to Laban the Syrian, in that he told him not that he fled.
21 So he fled with all that he had; and he rose up, and passed over the river, and set his face toward the mount Gilead.
22 And it was told Laban on the third day that Jacob was fled.
23 And he took his brethren with him, and pursued after him seven days’ journey; and they overtook him in the mount Gilead.
24 And God came to Laban the Syrian in a dream by night, and said unto him, Take heed that thou speak not to Jacob either good or bad.
25 Then Laban overtook Jacob. Now Jacob had pitched his tent in the mount: and Laban with his brethren pitched in the mount of Gilead.
26 And Laban said to Jacob, What hast thou done, that thou hast stolen away unawares to me, and carried away my daughters, as captives taken with the sword?
27 Wherefore didst thou flee away secretly, and steal away from me; and didst not tell me, that I might have sent thee away with mirth, and with songs, with tabret, and with harp?
28 And hast not suffered me to kiss my sons and my daughters? thou hast now done foolishly in so doing.
29 It is in the power of my hand to do you hurt: but the God of your father spake unto me yesternight, saying, Take thou heed that thou speak not to Jacob either good or bad.
30 And now, though thou wouldest needs be gone, because thou sore longedst after thy father’s house, yet wherefore hast thou stolen my gods?
31 And Jacob answered and said to Laban, Because I was afraid: for I said, Peradventure thou wouldest take by force thy daughters from me.
32 With whomsoever thou findest thy gods, let him not live: before our brethren discern thou what is thine with me, and take it to thee. For Jacob knew not that Rachel had stolen them.
33 And Laban went into Jacob’s tent, and into Leah’s tent, and into the two maidservants’ tents; but he found them not. Then went he out of Leah’s tent, and entered into Rachel’s tent.
34 Now Rachel had taken the images, and put them in the camel’s furniture, and sat upon them. And Laban searched all the tent, but found them not.
35 And she said to her father, Let it not displease my lord that I cannot rise up before thee; for the custom of women is upon me. And he searched, but found not the images.
36 And Jacob was wroth, and chode with Laban: and Jacob answered and said to Laban, What is my trespass? what is my sin, that thou hast so hotly pursued after me?
37 Whereas thou hast searched all my stuff, what hast thou found of all thy household stuff? set it here before my brethren and thy brethren, that they may judge betwixt us both.
38 This twenty years have I been with thee; thy ewes and thy she goats have not cast their young, and the rams of thy flock have I not eaten.
39 That which was torn of beasts I brought not unto thee; I bare the loss of it; of my hand didst thou require it, whether stolen by day, or stolen by night.
40 Thus I was; in the day the drought consumed me, and the frost by night; and my sleep departed from mine eyes.
41 Thus have I been twenty years in thy house; I served thee fourteen years for thy two daughters, and six years for thy cattle: and thou hast changed my wages ten times.
42 Except the God of my father, the God of Abraham, and the fear of Isaac, had been with me, surely thou hadst sent me away now empty. God hath seen mine affliction and the labour of my hands, and rebuked thee yesternight.
43 And Laban answered and said unto Jacob, These daughters are my daughters, and these children are my children, and these cattle are my cattle, and all that thou seest is mine: and what can I do this day unto these my daughters, or unto their children which they have born?
44 Now therefore come thou, let us make a covenant, I and thou; and let it be for a witness between me and thee.
45 And Jacob took a stone, and set it up for a pillar.
46 And Jacob said unto his brethren, Gather stones; and they took stones, and made an heap: and they did eat there upon the heap.
47 And Laban called it Jegarsahadutha: but Jacob called it Galeed.
48 And Laban said, This heap is a witness between me and thee this day. Therefore was the name of it called Galeed;
49 And Mizpah; for he said, The LORD watch between me and thee, when we are absent one from another.
50 If thou shalt afflict my daughters, or if thou shalt take other wives beside my daughters, no man is with us; see, God is witness betwixt me and thee.
51 And Laban said to Jacob, Behold this heap, and behold this pillar, which I have cast betwixt me and thee;
52 This heap be witness, and this pillar be witness, that I will not pass over this heap to thee, and that thou shalt not pass over this heap and this pillar unto me, for harm.
53 The God of Abraham, and the God of Nahor, the God of their father, judge betwixt us. And Jacob sware by the fear of his father Isaac.
54 Then Jacob offered sacrifice upon the mount, and called his brethren to eat bread: and they did eat bread, and tarried all night in the mount.
55 And early in the morning Laban rose up, and kissed his sons and his daughters, and blessed them: and Laban departed, and returned unto his place.

Genesis 32
1 And Jacob went on his way, and the angels of God met him.
2 And when Jacob saw them, he said, This is God’s host: and he called the name of that place Mahanaim.
3 And Jacob sent messengers before him to Esau his brother unto the land of Seir, the country of Edom.
4 And he commanded them, saying, Thus shall ye speak unto my lord Esau; Thy servant Jacob saith thus, I have sojourned with Laban, and stayed there until now:
5 And I have oxen, and asses, flocks, and menservants, and womenservants: and I have sent to tell my lord, that I may find grace in thy sight.
6 And the messengers returned to Jacob, saying, We came to thy brother Esau, and also he cometh to meet thee, and four hundred men with him.
7 Then Jacob was greatly afraid and distressed: and he divided the people that was with him, and the flocks, and herds, and the camels, into two bands;
8 And said, If Esau come to the one company, and smite it, then the other company which is left shall escape.
9 And Jacob said, O God of my father Abraham, and God of my father Isaac, the LORD which saidst unto me, Return unto thy country, and to thy kindred, and I will deal well with thee:
10 I am not worthy of the least of all the mercies, and of all the truth, which thou hast shewed unto thy servant; for with my staff I passed over this Jordan; and now I am become two bands.
11 Deliver me, I pray thee, from the hand of my brother, from the hand of Esau: for I fear him, lest he will come and smite me, and the mother with the children.
12 And thou saidst, I will surely do thee good, and make thy seed as the sand of the sea, which cannot be numbered for multitude.
13 And he lodged there that same night; and took of that which came to his hand a present for Esau his brother;
14 Two hundred she goats, and twenty he goats, two hundred ewes, and twenty rams,
15 Thirty milch camels with their colts, forty kine, and ten bulls, twenty she asses, and ten foals.
16 And he delivered them into the hand of his servants, every drove by themselves; and said unto his servants, Pass over before me, and put a space betwixt drove and drove.
17 And he commanded the foremost, saying, When Esau my brother meeteth thee, and asketh thee, saying, Whose art thou? and whither goest thou? and whose are these before thee?
18 Then thou shalt say, They be thy servant Jacob’s; it is a present sent unto my lord Esau: and, behold, also he is behind us.
19 And so commanded he the second, and the third, and all that followed the droves, saying, On this manner shall ye speak unto Esau, when ye find him.
20 And say ye moreover, Behold, thy servant Jacob is behind us. For he said, I will appease him with the present that goeth before me, and afterward I will see his face; peradventure he will accept of me.
21 So went the present over before him: and himself lodged that night in the company.
22 And he rose up that night, and took his two wives, and his two womenservants, and his eleven sons, and passed over the ford Jabbok.
23 And he took them, and sent them over the brook, and sent over that he had.
24 And Jacob was left alone; and there wrestled a man with him until the breaking of the day.
25 And when he saw that he prevailed not against him, he touched the hollow of his thigh; and the hollow of Jacob’s thigh was out of joint, as he wrestled with him.
26 And he said, Let me go, for the day breaketh. And he said, I will not let thee go, except thou bless me.
27 And he said unto him, What is thy name? And he said, Jacob.
28 And he said, Thy name shall be called no more Jacob, but Israel: for as a prince hast thou power with God and with men, and hast prevailed.
29 And Jacob asked him, and said, Tell me, I pray thee, thy name. And he said, Wherefore is it that thou dost ask after my name? And he blessed him there.
30 And Jacob called the name of the place Peniel: for I have seen God face to face, and my life is preserved.
31 And as he passed over Penuel the sun rose upon him, and he halted upon his thigh.
32 Therefore the children of Israel eat not of the sinew which shrank, which is upon the hollow of the thigh, unto this day: because he touched the hollow of Jacob’s thigh in the sinew that shrank.

Genesis 33
1 And Jacob lifted up his eyes, and looked, and, behold, Esau came, and with him four hundred men. And he divided the children unto Leah, and unto Rachel, and unto the two handmaids.
2 And he put the handmaids and their children foremost, and Leah and her children after, and Rachel and Joseph hindermost.
3 And he passed over before them, and bowed himself to the ground seven times, until he came near to his brother.
4 And Esau ran to meet him, and embraced him, and fell on his neck, and kissed him: and they wept.
5 And he lifted up his eyes, and saw the women and the children; and said, Who are those with thee? And he said, The children which God hath graciously given thy servant.
6 Then the handmaidens came near, they and their children, and they bowed themselves.
7 And Leah also with her children came near, and bowed themselves: and after came Joseph near and Rachel, and they bowed themselves.
8 And he said, What meanest thou by all this drove which I met? And he said, These are to find grace in the sight of my lord.
9 And Esau said, I have enough, my brother; keep that thou hast unto thyself.
10 And Jacob said, Nay, I pray thee, if now I have found grace in thy sight, then receive my present at my hand: for therefore I have seen thy face, as though I had seen the face of God, and thou wast pleased with me.
11 Take, I pray thee, my blessing that is brought to thee; because God hath dealt graciously with me, and because I have enough. And he urged him, and he took it.
12 And he said, Let us take our journey, and let us go, and I will go before thee.
13 And he said unto him, My lord knoweth that the children are tender, and the flocks and herds with young are with me: and if men should overdrive them one day, all the flock will die.
14 Let my lord, I pray thee, pass over before his servant: and I will lead on softly, according as the cattle that goeth before me and the children be able to endure, until I come unto my lord unto Seir.
15 And Esau said, Let me now leave with thee some of the folk that are with me. And he said, What needeth it? let me find grace in the sight of my lord.
16 So Esau returned that day on his way unto Seir.
17 And Jacob journeyed to Succoth, and built him an house, and made booths for his cattle: therefore the name of the place is called Succoth.
18 And Jacob came to Shalem, a city of Shechem, which is in the land of Canaan, when he came from Padanaram; and pitched his tent before the city.
19 And he bought a parcel of a field, where he had spread his tent, at the hand of the children of Hamor, Shechem’s father, for an hundred pieces of money.
20 And he erected there an altar, and called it Elelohe-Israel.

Genesis 34
1 And Dinah the daughter of Leah, which she bare unto Jacob, went out to see the daughters of the land.
2 And when Shechem the son of Hamor the Hivite, prince of the country, saw her, he took her, and lay with her, and defiled her.
3 And his soul clave unto Dinah the daughter of Jacob, and he loved the damsel, and spake kindly unto the damsel.
4 And Shechem spake unto his father Hamor, saying, Get me this damsel to wife.
5 And Jacob heard that he had defiled Dinah his daughter: now his sons were with his cattle in the field: and Jacob held his peace until they were come.
6 And Hamor the father of Shechem went out unto Jacob to commune with him.
7 And the sons of Jacob came out of the field when they heard it: and the men were grieved, and they were very wroth, because he had wrought folly in Israel in lying with Jacob’s daughter; which thing ought not to be done.
8 And Hamor communed with them, saying, The soul of my son Shechem longeth for your daughter: I pray you give her him to wife.
9 And make ye marriages with us, and give your daughters unto us, and take our daughters unto you.
10 And ye shall dwell with us: and the land shall be before you; dwell and trade ye therein, and get you possessions therein.
11 And Shechem said unto her father and unto her brethren, Let me find grace in your eyes, and what ye shall say unto me I will give.
12 Ask me never so much dowry and gift, and I will give according as ye shall say unto me: but give me the damsel to wife.
13 And the sons of Jacob answered Shechem and Hamor his father deceitfully, and said, because he had defiled Dinah their sister:
14 And they said unto them, We cannot do this thing, to give our sister to one that is uncircumcised; for that were a reproach unto us:
15 But in this will we consent unto you: If ye will be as we be, that every male of you be circumcised;
16 Then will we give our daughters unto you, and we will take your daughters to us, and we will dwell with you, and we will become one people.
17 But if ye will not hearken unto us, to be circumcised; then will we take our daughter, and we will be gone.
18 And their words pleased Hamor, and Shechem Hamor’s son.
19 And the young man deferred not to do the thing, because he had delight in Jacob’s daughter: and he was more honourable than all the house of his father.
20 And Hamor and Shechem his son came unto the gate of their city, and communed with the men of their city, saying,
21 These men are peaceable with us; therefore let them dwell in the land, and trade therein; for the land, behold, it is large enough for them; let us take their daughters to us for wives, and let us give them our daughters.
22 Only herein will the men consent unto us for to dwell with us, to be one people, if every male among us be circumcised, as they are circumcised.
23 Shall not their cattle and their substance and every beast of theirs be ours? only let us consent unto them, and they will dwell with us.
24 And unto Hamor and unto Shechem his son hearkened all that went out of the gate of his city; and every male was circumcised, all that went out of the gate of his city.
25 And it came to pass on the third day, when they were sore, that two of the sons of Jacob, Simeon and Levi, Dinah’s brethren, took each man his sword, and came upon the city boldly, and slew all the males.
26 And they slew Hamor and Shechem his son with the edge of the sword, and took Dinah out of Shechem’s house, and went out.
27 The sons of Jacob came upon the slain, and spoiled the city, because they had defiled their sister.
28 They took their sheep, and their oxen, and their asses, and that which was in the city, and that which was in the field,
29 And all their wealth, and all their little ones, and their wives took they captive, and spoiled even all that was in the house.
30 And Jacob said to Simeon and Levi, Ye have troubled me to make me to stink among the inhabitants of the land, among the Canaanites and the Perizzites: and I being few in number, they shall gather themselves together against me, and slay me; and I shall be destroyed, I and my house.
31 And they said, Should he deal with our sister as with an harlot?

Genesis 35
1 And God said unto Jacob, Arise, go up to Bethel, and dwell there: and make there an altar unto God, that appeared unto thee when thou fleddest from the face of Esau thy brother.
2 Then Jacob said unto his household, and to all that were with him, Put away the strange gods that are among you, and be clean, and change your garments:
3 And let us arise, and go up to Bethel; and I will make there an altar unto God, who answered me in the day of my distress, and was with me in the way which I went.
4 And they gave unto Jacob all the strange gods which were in their hand, and all their earrings which were in their ears; and Jacob hid them under the oak which was by Shechem.
5 And they journeyed: and the terror of God was upon the cities that were round about them, and they did not pursue after the sons of Jacob.
6 So Jacob came to Luz, which is in the land of Canaan, that is, Bethel, he and all the people that were with him.
7 And he built there an altar, and called the place Elbethel: because there God appeared unto him, when he fled from the face of his brother.
8 But Deborah Rebekah’s nurse died, and she was buried beneath Bethel under an oak: and the name of it was called Allonbachuth.
9 And God appeared unto Jacob again, when he came out of Padanaram, and blessed him.
10 And God said unto him, Thy name is Jacob: thy name shall not be called any more Jacob, but Israel shall be thy name: and he called his name Israel.
11 And God said unto him, I am God Almighty: be fruitful and multiply; a nation and a company of nations shall be of thee, and kings shall come out of thy loins;
12 And the land which I gave Abraham and Isaac, to thee I will give it, and to thy seed after thee will I give the land.
13 And God went up from him in the place where he talked with him.
14 And Jacob set up a pillar in the place where he talked with him, even a pillar of stone: and he poured a drink offering thereon, and he poured oil thereon.
15 And Jacob called the name of the place where God spake with him, Bethel.
16 And they journeyed from Bethel; and there was but a little way to come to Ephrath: and Rachel travailed, and she had hard labour.
17 And it came to pass, when she was in hard labour, that the midwife said unto her, Fear not; thou shalt have this son also.
18 And it came to pass, as her soul was in departing, (for she died) that she called his name Benoni: but his father called him Benjamin.
19 And Rachel died, and was buried in the way to Ephrath, which is Bethlehem.
20 And Jacob set a pillar upon her grave: that is the pillar of Rachel’s grave unto this day.
21 And Israel journeyed, and spread his tent beyond the tower of Edar.
22 And it came to pass, when Israel dwelt in that land, that Reuben went and lay with Bilhah his father’s concubine: and Israel heard it. Now the sons of Jacob were twelve:
23 The sons of Leah; Reuben, Jacob’s firstborn, and Simeon, and Levi, and Judah, and Issachar, and Zebulun:
24 The sons of Rachel; Joseph, and Benjamin:
25 And the sons of Bilhah, Rachel’s handmaid; Dan, and Naphtali:
26 And the sons of Zilpah, Leah’s handmaid; Gad, and Asher: these are the sons of Jacob, which were born to him in Padanaram.
27 And Jacob came unto Isaac his father unto Mamre, unto the city of Arbah, which is Hebron, where Abraham and Isaac sojourned.
28 And the days of Isaac were an hundred and fourscore years.
29 And Isaac gave up the ghost, and died, and was gathered unto his people, being old and full of days: and his sons Esau and Jacob buried him.

Genesis 36
1 Now these are the generations of Esau, who is Edom.
2 Esau took his wives of the daughters of Canaan; Adah the daughter of Elon the Hittite, and Aholibamah the daughter of Anah the daughter of Zibeon the Hivite;
3 And Bashemath Ishmael’s daughter, sister of Nebajoth.
4 And Adah bare to Esau Eliphaz; and Bashemath bare Reuel;
5 And Aholibamah bare Jeush, and Jaalam, and Korah: these are the sons of Esau, which were born unto him in the land of Canaan.
6 And Esau took his wives, and his sons, and his daughters, and all the persons of his house, and his cattle, and all his beasts, and all his substance, which he had got in the land of Canaan; and went into the country from the face of his brother Jacob.
7 For their riches were more than that they might dwell together; and the land wherein they were strangers could not bear them because of their cattle.
8 Thus dwelt Esau in mount Seir: Esau is Edom.
9 And these are the generations of Esau the father of the Edomites in mount Seir:
10 These are the names of Esau’s sons; Eliphaz the son of Adah the wife of Esau, Reuel the son of Bashemath the wife of Esau.
11 And the sons of Eliphaz were Teman, Omar, Zepho, and Gatam, and Kenaz.
12 And Timna was concubine to Eliphaz Esau’s son; and she bare to Eliphaz Amalek: these were the sons of Adah Esau’s wife.
13 And these are the sons of Reuel; Nahath, and Zerah, Shammah, and Mizzah: these were the sons of Bashemath Esau’s wife.
14 And these were the sons of Aholibamah, the daughter of Anah the daughter of Zibeon, Esau’s wife: and she bare to Esau Jeush, and Jaalam, and Korah.
15 These were dukes of the sons of Esau: the sons of Eliphaz the firstborn son of Esau; duke Teman, duke Omar, duke Zepho, duke Kenaz,
16 Duke Korah, duke Gatam, and duke Amalek: these are the dukes that came of Eliphaz in the land of Edom; these were the sons of Adah.
17 And these are the sons of Reuel Esau’s son; duke Nahath, duke Zerah, duke Shammah, duke Mizzah: these are the dukes that came of Reuel in the land of Edom; these are the sons of Bashemath Esau’s wife.
18 And these are the sons of Aholibamah Esau’s wife; duke Jeush, duke Jaalam, duke Korah: these were the dukes that came of Aholibamah the daughter of Anah, Esau’s wife.
19 These are the sons of Esau, who is Edom, and these are their dukes.
20 These are the sons of Seir the Horite, who inhabited the land; Lotan, and Shobal, and Zibeon, and Anah,
21 And Dishon, and Ezer, and Dishan: these are the dukes of the Horites, the children of Seir in the land of Edom.
22 And the children of Lotan were Hori and Hemam; and Lotan’s sister was Timna.
23 And the children of Shobal were these; Alvan, and Manahath, and Ebal, Shepho, and Onam.
24 And these are the children of Zibeon; both Ajah, and Anah: this was that Anah that found the mules in the wilderness, as he fed the asses of Zibeon his father.
25 And the children of Anah were these; Dishon, and Aholibamah the daughter of Anah.
26 And these are the children of Dishon; Hemdan, and Eshban, and Ithran, and Cheran.
27 The children of Ezer are these; Bilhan, and Zaavan, and Akan.
28 The children of Dishan are these; Uz, and Aran.
29 These are the dukes that came of the Horites; duke Lotan, duke Shobal, duke Zibeon, duke Anah,
30 Duke Dishon, duke Ezer, duke Dishan: these are the dukes that came of Hori, among their dukes in the land of Seir.
31 And these are the kings that reigned in the land of Edom, before there reigned any king over the children of Israel.
32 And Bela the son of Beor reigned in Edom: and the name of his city was Dinhabah.
33 And Bela died, and Jobab the son of Zerah of Bozrah reigned in his stead.
34 And Jobab died, and Husham of the land of Temani reigned in his stead.
35 And Husham died, and Hadad the son of Bedad, who smote Midian in the field of Moab, reigned in his stead: and the name of his city was Avith.
36 And Hadad died, and Samlah of Masrekah reigned in his stead.
37 And Samlah died, and Saul of Rehoboth by the river reigned in his stead.
38 And Saul died, and Baalhanan the son of Achbor reigned in his stead.
39 And Baalhanan the son of Achbor died, and Hadar reigned in his stead: and the name of his city was Pau; and his wife’s name was Mehetabel, the daughter of Matred, the daughter of Mezahab.
40 And these are the names of the dukes that came of Esau, according to their families, after their places, by their names; duke Timnah, duke Alvah, duke Jetheth,
41 Duke Aholibamah, duke Elah, duke Pinon,
42 Duke Kenaz, duke Teman, duke Mibzar,
43 Duke Magdiel, duke Iram: these be the dukes of Edom, according to their habitations in the land of their possession: he is Esau the father of the Edomites.

Genesis 37
1 And Jacob dwelt in the land wherein his father was a stranger, in the land of Canaan.
2 These are the generations of Jacob. Joseph, being seventeen years old, was feeding the flock with his brethren; and the lad was with the sons of Bilhah, and with the sons of Zilpah, his father’s wives: and Joseph brought unto his father their evil report.
3 Now Israel loved Joseph more than all his children, because he was the son of his old age: and he made him a coat of many colours.
4 And when his brethren saw that their father loved him more than all his brethren, they hated him, and could not speak peaceably unto him.
5 And Joseph dreamed a dream, and he told it his brethren: and they hated him yet the more.
6 And he said unto them, Hear, I pray you, this dream which I have dreamed:
7 For, behold, we were binding sheaves in the field, and, lo, my sheaf arose, and also stood upright; and, behold, your sheaves stood round about, and made obeisance to my sheaf.
8 And his brethren said to him, Shalt thou indeed reign over us? or shalt thou indeed have dominion over us? And they hated him yet the more for his dreams, and for his words.
9 And he dreamed yet another dream, and told it his brethren, and said, Behold, I have dreamed a dream more; and, behold, the sun and the moon and the eleven stars made obeisance to me.
10 And he told it to his father, and to his brethren: and his father rebuked him, and said unto him, What is this dream that thou hast dreamed? Shall I and thy mother and thy brethren indeed come to bow down ourselves to thee to the earth?
11 And his brethren envied him; but his father observed the saying.
12 And his brethren went to feed their father’s flock in Shechem.
13 And Israel said unto Joseph, Do not thy brethren feed the flock in Shechem? come, and I will send thee unto them. And he said to him, Here am I.
14 And he said to him, Go, I pray thee, see whether it be well with thy brethren, and well with the flocks; and bring me word again. So he sent him out of the vale of Hebron, and he came to Shechem.
15 And a certain man found him, and, behold, he was wandering in the field: and the man asked him, saying, What seekest thou?
16 And he said, I seek my brethren: tell me, I pray thee, where they feed their flocks.
17 And the man said, They are departed hence; for I heard them say, Let us go to Dothan. And Joseph went after his brethren, and found them in Dothan.
18 And when they saw him afar off, even before he came near unto them, they conspired against him to slay him.
19 And they said one to another, Behold, this dreamer cometh.
20 Come now therefore, and let us slay him, and cast him into some pit, and we will say, Some evil beast hath devoured him: and we shall see what will become of his dreams.
21 And Reuben heard it, and he delivered him out of their hands; and said, Let us not kill him.
22 And Reuben said unto them, Shed no blood, but cast him into this pit that is in the wilderness, and lay no hand upon him; that he might rid him out of their hands, to deliver him to his father again.
23 And it came to pass, when Joseph was come unto his brethren, that they stript Joseph out of his coat, his coat of many colours that was on him;
24 And they took him, and cast him into a pit: and the pit was empty, there was no water in it.
25 And they sat down to eat bread: and they lifted up their eyes and looked, and, behold, a company of Ishmeelites came from Gilead with their camels bearing spicery and balm and myrrh, going to carry it down to Egypt.
26 And Judah said unto his brethren, What profit is it if we slay our brother, and conceal his blood?
27 Come, and let us sell him to the Ishmeelites, and let not our hand be upon him; for he is our brother and our flesh. And his brethren were content.
28 Then there passed by Midianites merchantmen; and they drew and lifted up Joseph out of the pit, and sold Joseph to the Ishmeelites for twenty pieces of silver: and they brought Joseph into Egypt.
29 And Reuben returned unto the pit; and, behold, Joseph was not in the pit; and he rent his clothes.
30 And he returned unto his brethren, and said, The child is not; and I, whither shall I go?
31 And they took Joseph’s coat, and killed a kid of the goats, and dipped the coat in the blood;
32 And they sent the coat of many colours, and they brought it to their father; and said, This have we found: know now whether it be thy son’s coat or no.
33 And he knew it, and said, It is my son’s coat; an evil beast hath devoured him; Joseph is without doubt rent in pieces.
34 And Jacob rent his clothes, and put sackcloth upon his loins, and mourned for his son many days.
35 And all his sons and all his daughters rose up to comfort him; but he refused to be comforted; and he said, For I will go down into the grave unto my son mourning. Thus his father wept for him.
36 And the Midianites sold him into Egypt unto Potiphar, an officer of Pharaoh’s, and captain of the guard.

Genesis 38
1 And it came to pass at that time, that Judah went down from his brethren, and turned in to a certain Adullamite, whose name was Hirah.
2 And Judah saw there a daughter of a certain Canaanite, whose name was Shuah; and he took her, and went in unto her.
3 And she conceived, and bare a son; and he called his name Er.
4 And she conceived again, and bare a son; and she called his name Onan.
5 And she yet again conceived, and bare a son; and called his name Shelah: and he was at Chezib, when she bare him.
6 And Judah took a wife for Er his firstborn, whose name was Tamar.
7 And Er, Judah’s firstborn, was wicked in the sight of the LORD; and the LORD slew him.
8 And Judah said unto Onan, Go in unto thy brother’s wife, and marry her, and raise up seed to thy brother.
9 And Onan knew that the seed should not be his; and it came to pass, when he went in unto his brother’s wife, that he spilled it on the ground, lest that he should give seed to his brother.
10 And the thing which he did displeased the LORD: wherefore he slew him also.
11 Then said Judah to Tamar his daughter in law, Remain a widow at thy father’s house, till Shelah my son be grown: for he said, Lest peradventure he die also, as his brethren did. And Tamar went and dwelt in her father’s house.
12 And in process of time the daughter of Shuah Judah’s wife died; and Judah was comforted, and went up unto his sheepshearers to Timnath, he and his friend Hirah the Adullamite.
13 And it was told Tamar, saying, Behold thy father in law goeth up to Timnath to shear his sheep.
14 And she put her widow’s garments off from her, and covered her with a vail, and wrapped herself, and sat in an open place, which is by the way to Timnath; for she saw that Shelah was grown, and she was not given unto him to wife.
15 When Judah saw her, he thought her to be an harlot; because she had covered her face.
16 And he turned unto her by the way, and said, Go to, I pray thee, let me come in unto thee; (for he knew not that she was his daughter in law.) And she said, What wilt thou give me, that thou mayest come in unto me?
17 And he said, I will send thee a kid from the flock. And she said, Wilt thou give me a pledge, till thou send it?
18 And he said, What pledge shall I give thee? And she said, Thy signet, and thy bracelets, and thy staff that is in thine hand. And he gave it her, and came in unto her, and she conceived by him.
19 And she arose, and went away, and laid by her vail from her, and put on the garments of her widowhood.
20 And Judah sent the kid by the hand of his friend the Adullamite, to receive his pledge from the woman’s hand: but he found her not.
21 Then he asked the men of that place, saying, Where is the harlot, that was openly by the way side? And they said, There was no harlot in this place.
22 And he returned to Judah, and said, I cannot find her; and also the men of the place said, that there was no harlot in this place.
23 And Judah said, Let her take it to her, lest we be shamed: behold, I sent this kid, and thou hast not found her.
24 And it came to pass about three months after, that it was told Judah, saying, Tamar thy daughter in law hath played the harlot; and also, behold, she is with child by whoredom. And Judah said, Bring her forth, and let her be burnt.
25 When she was brought forth, she sent to her father in law, saying, By the man, whose these are, am I with child: and she said, Discern, I pray thee, whose are these, the signet, and bracelets, and staff.
26 And Judah acknowledged them, and said, She hath been more righteous than I; because that I gave her not to Shelah my son. And he knew her again no more.
27 And it came to pass in the time of her travail, that, behold, twins were in her womb.
28 And it came to pass, when she travailed, that the one put out his hand: and the midwife took and bound upon his hand a scarlet thread, saying, This came out first.
29 And it came to pass, as he drew back his hand, that, behold, his brother came out: and she said, How hast thou broken forth? this breach be upon thee: therefore his name was called Pharez.
30 And afterward came out his brother, that had the scarlet thread upon his hand: and his name was called Zarah.

Genesis 39
1 And Joseph was brought down to Egypt; and Potiphar, an officer of Pharaoh, captain of the guard, an Egyptian, bought him of the hands of the Ishmeelites, which had brought him down thither.
2 And the LORD was with Joseph, and he was a prosperous man; and he was in the house of his master the Egyptian.
3 And his master saw that the LORD was with him, and that the LORD made all that he did to prosper in his hand.
4 And Joseph found grace in his sight, and he served him: and he made him overseer over his house, and all that he had he put into his hand.
5 And it came to pass from the time that he had made him overseer in his house, and over all that he had, that the LORD blessed the Egyptian’s house for Joseph’s sake; and the blessing of the LORD was upon all that he had in the house, and in the field.
6 And he left all that he had in Joseph’s hand; and he knew not ought he had, save the bread which he did eat. And Joseph was a goodly person, and well favoured.
7 And it came to pass after these things, that his master’s wife cast her eyes upon Joseph; and she said, Lie with me.
8 But he refused, and said unto his master’s wife, Behold, my master wotteth not what is with me in the house, and he hath committed all that he hath to my hand;
9 There is none greater in this house than I; neither hath he kept back any thing from me but thee, because thou art his wife: how then can I do this great wickedness, and sin against God?
10 And it came to pass, as she spake to Joseph day by day, that he hearkened not unto her, to lie by her, or to be with her.
11 And it came to pass about this time, that Joseph went into the house to do his business; and there was none of the men of the house there within.
12 And she caught him by his garment, saying, Lie with me: and he left his garment in her hand, and fled, and got him out.
13 And it came to pass, when she saw that he had left his garment in her hand, and was fled forth,
14 That she called unto the men of her house, and spake unto them, saying, See, he hath brought in an Hebrew unto us to mock us; he came in unto me to lie with me, and I cried with a loud voice:
15 And it came to pass, when he heard that I lifted up my voice and cried, that he left his garment with me, and fled, and got him out.
16 And she laid up his garment by her, until his lord came home.
17 And she spake unto him according to these words, saying, The Hebrew servant, which thou hast brought unto us, came in unto me to mock me:
18 And it came to pass, as I lifted up my voice and cried, that he left his garment with me, and fled out.
19 And it came to pass, when his master heard the words of his wife, which she spake unto him, saying, After this manner did thy servant to me; that his wrath was kindled.
20 And Joseph’s master took him, and put him into the prison, a place where the king’s prisoners were bound: and he was there in the prison.
21 But the LORD was with Joseph, and shewed him mercy, and gave him favour in the sight of the keeper of the prison.
22 And the keeper of the prison committed to Joseph’s hand all the prisoners that were in the prison; and whatsoever they did there, he was the doer of it.
23 The keeper of the prison looked not to any thing that was under his hand; because the LORD was with him, and that which he did, the LORD made it to prosper.

Genesis 40
1 And it came to pass after these things, that the butler of the king of Egypt and his baker had offended their lord the king of Egypt.
2 And Pharaoh was wroth against two of his officers, against the chief of the butlers, and against the chief of the bakers.
3 And he put them in ward in the house of the captain of the guard, into the prison, the place where Joseph was bound.
4 And the captain of the guard charged Joseph with them, and he served them: and they continued a season in ward.
5 And they dreamed a dream both of them, each man his dream in one night, each man according to the interpretation of his dream, the butler and the baker of the king of Egypt, which were bound in the prison.
6 And Joseph came in unto them in the morning, and looked upon them, and, behold, they were sad.
7 And he asked Pharaoh’s officers that were with him in the ward of his lord’s house, saying, Wherefore look ye so sadly to day?
8 And they said unto him, We have dreamed a dream, and there is no interpreter of it. And Joseph said unto them, Do not interpretations belong to God? tell me them, I pray you.
9 And the chief butler told his dream to Joseph, and said to him, In my dream, behold, a vine was before me;
10 And in the vine were three branches: and it was as though it budded, and her blossoms shot forth; and the clusters thereof brought forth ripe grapes:
11 And Pharaoh’s cup was in my hand: and I took the grapes, and pressed them into Pharaoh’s cup, and I gave the cup into Pharaoh’s hand.
12 And Joseph said unto him, This is the interpretation of it: The three branches are three days:
13 Yet within three days shall Pharaoh lift up thine head, and restore thee unto thy place: and thou shalt deliver Pharaoh’s cup into his hand, after the former manner when thou wast his butler.
14 But think on me when it shall be well with thee, and shew kindness, I pray thee, unto me, and make mention of me unto Pharaoh, and bring me out of this house:
15 For indeed I was stolen away out of the land of the Hebrews: and here also have I done nothing that they should put me into the dungeon.
16 When the chief baker saw that the interpretation was good, he said unto Joseph, I also was in my dream, and, behold, I had three white baskets on my head:
17 And in the uppermost basket there was of all manner of bakemeats for Pharaoh; and the birds did eat them out of the basket upon my head.
18 And Joseph answered and said, This is the interpretation thereof: The three baskets are three days:
19 Yet within three days shall Pharaoh lift up thy head from off thee, and shall hang thee on a tree; and the birds shall eat thy flesh from off thee.
20 And it came to pass the third day, which was Pharaoh’s birthday, that he made a feast unto all his servants: and he lifted up the head of the chief butler and of the chief baker among his servants.
21 And he restored the chief butler unto his butlership again; and he gave the cup into Pharaoh’s hand:
22 But he hanged the chief baker: as Joseph had interpreted to them.
23 Yet did not the chief butler remember Joseph, but forgat him.

Genesis 41
1 And it came to pass at the end of two full years, that Pharaoh dreamed: and, behold, he stood by the river.
2 And, behold, there came up out of the river seven well favoured kine and fatfleshed; and they fed in a meadow.
3 And, behold, seven other kine came up after them out of the river, ill favoured and leanfleshed; and stood by the other kine upon the brink of the river.
4 And the ill favoured and leanfleshed kine did eat up the seven well favoured and fat kine. So Pharaoh awoke.
5 And he slept and dreamed the second time: and, behold, seven ears of corn came up upon one stalk, rank and good.
6 And, behold, seven thin ears and blasted with the east wind sprung up after them.
7 And the seven thin ears devoured the seven rank and full ears. And Pharaoh awoke, and, behold, it was a dream.
8 And it came to pass in the morning that his spirit was troubled; and he sent and called for all the magicians of Egypt, and all the wise men thereof: and Pharaoh told them his dream; but there was none that could interpret them unto Pharaoh.
9 Then spake the chief butler unto Pharaoh, saying, I do remember my faults this day:
10 Pharaoh was wroth with his servants, and put me in ward in the captain of the guard’s house, both me and the chief baker:
11 And we dreamed a dream in one night, I and he; we dreamed each man according to the interpretation of his dream.
12 And there was there with us a young man, an Hebrew, servant to the captain of the guard; and we told him, and he interpreted to us our dreams; to each man according to his dream he did interpret.
13 And it came to pass, as he interpreted to us, so it was; me he restored unto mine office, and him he hanged.
14 Then Pharaoh sent and called Joseph, and they brought him hastily out of the dungeon: and he shaved himself, and changed his raiment, and came in unto Pharaoh.
15 And Pharaoh said unto Joseph, I have dreamed a dream, and there is none that can interpret it: and I have heard say of thee, that thou canst understand a dream to interpret it.
16 And Joseph answered Pharaoh, saying, It is not in me: God shall give Pharaoh an answer of peace.
17 And Pharaoh said unto Joseph, In my dream, behold, I stood upon the bank of the river:
18 And, behold, there came up out of the river seven kine, fatfleshed and well favoured; and they fed in a meadow:
19 And, behold, seven other kine came up after them, poor and very ill favoured and leanfleshed, such as I never saw in all the land of Egypt for badness:
20 And the lean and the ill favoured kine did eat up the first seven fat kine:
21 And when they had eaten them up, it could not be known that they had eaten them; but they were still ill favoured, as at the beginning. So I awoke.
22 And I saw in my dream, and, behold, seven ears came up in one stalk, full and good:
23 And, behold, seven ears, withered, thin, and blasted with the east wind, sprung up after them:
24 And the thin ears devoured the seven good ears: and I told this unto the magicians; but there was none that could declare it to me.
25 And Joseph said unto Pharaoh, The dream of Pharaoh is one: God hath shewed Pharaoh what he is about to do.
26 The seven good kine are seven years; and the seven good ears are seven years: the dream is one.
27 And the seven thin and ill favoured kine that came up after them are seven years; and the seven empty ears blasted with the east wind shall be seven years of famine.
28 This is the thing which I have spoken unto Pharaoh: What God is about to do he sheweth unto Pharaoh.
29 Behold, there come seven years of great plenty throughout all the land of Egypt:
30 And there shall arise after them seven years of famine; and all the plenty shall be forgotten in the land of Egypt; and the famine shall consume the land;
31 And the plenty shall not be known in the land by reason of that famine following; for it shall be very grievous.
32 And for that the dream was doubled unto Pharaoh twice; it is because the thing is established by God, and God will shortly bring it to pass.
33 Now therefore let Pharaoh look out a man discreet and wise, and set him over the land of Egypt.
34 Let Pharaoh do this, and let him appoint officers over the land, and take up the fifth part of the land of Egypt in the seven plenteous years.
35 And let them gather all the food of those good years that come, and lay up corn under the hand of Pharaoh, and let them keep food in the cities.
36 And that food shall be for store to the land against the seven years of famine, which shall be in the land of Egypt; that the land perish not through the famine.
37 And the thing was good in the eyes of Pharaoh, and in the eyes of all his servants.
38 And Pharaoh said unto his servants, Can we find such a one as this is, a man in whom the Spirit of God is?
39 And Pharaoh said unto Joseph, Forasmuch as God hath shewed thee all this, there is none so discreet and wise as thou art:
40 Thou shalt be over my house, and according unto thy word shall all my people be ruled: only in the throne will I be greater than thou.
41 And Pharaoh said unto Joseph, See, I have set thee over all the land of Egypt.
42 And Pharaoh took off his ring from his hand, and put it upon Joseph’s hand, and arrayed him in vestures of fine linen, and put a gold chain about his neck;
43 And he made him to ride in the second chariot which he had; and they cried before him, Bow the knee: and he made him ruler over all the land of Egypt.
44 And Pharaoh said unto Joseph, I am Pharaoh, and without thee shall no man lift up his hand or foot in all the land of Egypt.
45 And Pharaoh called Joseph’s name Zaphnathpaaneah; and he gave him to wife Asenath the daughter of Potipherah priest of On. And Joseph went out over all the land of Egypt.
46 And Joseph was thirty years old when he stood before Pharaoh king of Egypt. And Joseph went out from the presence of Pharaoh, and went throughout all the land of Egypt.
47 And in the seven plenteous years the earth brought forth by handfuls.
48 And he gathered up all the food of the seven years, which were in the land of Egypt, and laid up the food in the cities: the food of the field, which was round about every city, laid he up in the same.
49 And Joseph gathered corn as the sand of the sea, very much, until he left numbering; for it was without number.
50 And unto Joseph were born two sons before the years of famine came, which Asenath the daughter of Potipherah priest of On bare unto him.
51 And Joseph called the name of the firstborn Manasseh: For God, said he, hath made me forget all my toil, and all my father’s house.
52 And the name of the second called he Ephraim: For God hath caused me to be fruitful in the land of my affliction.
53 And the seven years of plenteousness, that was in the land of Egypt, were ended.
54 And the seven years of dearth began to come, according as Joseph had said: and the dearth was in all lands; but in all the land of Egypt there was bread.
55 And when all the land of Egypt was famished, the people cried to Pharaoh for bread: and Pharaoh said unto all the Egyptians, Go unto Joseph; what he saith to you, do.
56 And the famine was over all the face of the earth: And Joseph opened all the storehouses, and sold unto the Egyptians; and the famine waxed sore in the land of Egypt.
57 And all countries came into Egypt to Joseph for to buy corn; because that the famine was so sore in all lands.

Genesis 42
1 Now when Jacob saw that there was corn in Egypt, Jacob said unto his sons, Why do ye look one upon another?
2 And he said, Behold, I have heard that there is corn in Egypt: get you down thither, and buy for us from thence; that we may live, and not die.
3 And Joseph’s ten brethren went down to buy corn in Egypt.
4 But Benjamin, Joseph’s brother, Jacob sent not with his brethren; for he said, Lest peradventure mischief befall him.
5 And the sons of Israel came to buy corn among those that came: for the famine was in the land of Canaan.
6 And Joseph was the governor over the land, and he it was that sold to all the people of the land: and Joseph’s brethren came, and bowed down themselves before him with their faces to the earth.
7 And Joseph saw his brethren, and he knew them, but made himself strange unto them, and spake roughly unto them; and he said unto them, Whence come ye? And they said, From the land of Canaan to buy food.
8 And Joseph knew his brethren, but they knew not him.
9 And Joseph remembered the dreams which he dreamed of them, and said unto them, Ye are spies; to see the nakedness of the land ye are come.
10 And they said unto him, Nay, my lord, but to buy food are thy servants come.
11 We are all one man’s sons; we are true men, thy servants are no spies.
12 And he said unto them, Nay, but to see the nakedness of the land ye are come.
13 And they said, Thy servants are twelve brethren, the sons of one man in the land of Canaan; and, behold, the youngest is this day with our father, and one is not.
14 And Joseph said unto them, That is it that I spake unto you, saying, Ye are spies:
15 Hereby ye shall be proved: By the life of Pharaoh ye shall not go forth hence, except your youngest brother come hither.
16 Send one of you, and let him fetch your brother, and ye shall be kept in prison, that your words may be proved, whether there be any truth in you: or else by the life of Pharaoh surely ye are spies.
17 And he put them all together into ward three days.
18 And Joseph said unto them the third day, This do, and live; for I fear God:
19 If ye be true men, let one of your brethren be bound in the house of your prison: go ye, carry corn for the famine of your houses:
20 But bring your youngest brother unto me; so shall your words be verified, and ye shall not die. And they did so.
21 And they said one to another, We are verily guilty concerning our brother, in that we saw the anguish of his soul, when he besought us, and we would not hear; therefore is this distress come upon us.
22 And Reuben answered them, saying, Spake I not unto you, saying, Do not sin against the child; and ye would not hear? therefore, behold, also his blood is required.
23 And they knew not that Joseph understood them; for he spake unto them by an interpreter.
24 And he turned himself about from them, and wept; and returned to them again, and communed with them, and took from them Simeon, and bound him before their eyes.
25 Then Joseph commanded to fill their sacks with corn, and to restore every man’s money into his sack, and to give them provision for the way: and thus did he unto them.
26 And they laded their asses with the corn, and departed thence.
27 And as one of them opened his sack to give his ass provender in the inn, he espied his money; for, behold, it was in his sack’s mouth.
28 And he said unto his brethren, My money is restored; and, lo, it is even in my sack: and their heart failed them, and they were afraid, saying one to another, What is this that God hath done unto us?
29 And they came unto Jacob their father unto the land of Canaan, and told him all that befell unto them; saying,
30 The man, who is the lord of the land, spake roughly to us, and took us for spies of the country.
31 And we said unto him, We are true men; we are no spies:
32 We be twelve brethren, sons of our father; one is not, and the youngest is this day with our father in the land of Canaan.
33 And the man, the lord of the country, said unto us, Hereby shall I know that ye are true men; leave one of your brethren here with me, and take food for the famine of your households, and be gone:
34 And bring your youngest brother unto me: then shall I know that ye are no spies, but that ye are true men: so will I deliver you your brother, and ye shall traffick in the land.
35 And it came to pass as they emptied their sacks, that, behold, every man’s bundle of money was in his sack: and when both they and their father saw the bundles of money, they were afraid.
36 And Jacob their father said unto them, Me have ye bereaved of my children: Joseph is not, and Simeon is not, and ye will take Benjamin away: all these things are against me.
37 And Reuben spake unto his father, saying, Slay my two sons, if I bring him not to thee: deliver him into my hand, and I will bring him to thee again.
38 And he said, My son shall not go down with you; for his brother is dead, and he is left alone: if mischief befall him by the way in the which ye go, then shall ye bring down my gray hairs with sorrow to the grave.

Genesis 43
1 And the famine was sore in the land.
2 And it came to pass, when they had eaten up the corn which they had brought out of Egypt, their father said unto them, Go again, buy us a little food.
3 And Judah spake unto him, saying, The man did solemnly protest unto us, saying, Ye shall not see my face, except your brother be with you.
4 If thou wilt send our brother with us, we will go down and buy thee food:
5 But if thou wilt not send him, we will not go down: for the man said unto us, Ye shall not see my face, except your brother be with you.
6 And Israel said, Wherefore dealt ye so ill with me, as to tell the man whether ye had yet a brother?
7 And they said, The man asked us straitly of our state, and of our kindred, saying, Is your father yet alive? have ye another brother? and we told him according to the tenor of these words: could we certainly know that he would say, Bring your brother down?
8 And Judah said unto Israel his father, Send the lad with me, and we will arise and go; that we may live, and not die, both we, and thou, and also our little ones.
9 I will be surety for him; of my hand shalt thou require him: if I bring him not unto thee, and set him before thee, then let me bear the blame for ever:
10 For except we had lingered, surely now we had returned this second time.
11 And their father Israel said unto them, If it must be so now, do this; take of the best fruits in the land in your vessels, and carry down the man a present, a little balm, and a little honey, spices, and myrrh, nuts, and almonds:
12 And take double money in your hand; and the money that was brought again in the mouth of your sacks, carry it again in your hand; peradventure it was an oversight:
13 Take also your brother, and arise, go again unto the man:
14 And God Almighty give you mercy before the man, that he may send away your other brother, and Benjamin. If I be bereaved of my children, I am bereaved.
15 And the men took that present, and they took double money in their hand, and Benjamin; and rose up, and went down to Egypt, and stood before Joseph.
16 And when Joseph saw Benjamin with them, he said to the ruler of his house, Bring these men home, and slay, and make ready; for these men shall dine with me at noon.
17 And the man did as Joseph bade; and the man brought the men into Joseph’s house.
18 And the men were afraid, because they were brought into Joseph’s house; and they said, Because of the money that was returned in our sacks at the first time are we brought in; that he may seek occasion against us, and fall upon us, and take us for bondmen, and our asses.
19 And they came near to the steward of Joseph’s house, and they communed with him at the door of the house,
20 And said, O sir, we came indeed down at the first time to buy food:
21 And it came to pass, when we came to the inn, that we opened our sacks, and, behold, every man’s money was in the mouth of his sack, our money in full weight: and we have brought it again in our hand.
22 And other money have we brought down in our hands to buy food: we cannot tell who put our money in our sacks.
23 And he said, Peace be to you, fear not: your God, and the God of your father, hath given you treasure in your sacks: I had your money. And he brought Simeon out unto them.
24 And the man brought the men into Joseph’s house, and gave them water, and they washed their feet; and he gave their asses provender.
25 And they made ready the present against Joseph came at noon: for they heard that they should eat bread there.
26 And when Joseph came home, they brought him the present which was in their hand into the house, and bowed themselves to him to the earth.
27 And he asked them of their welfare, and said, Is your father well, the old man of whom ye spake? Is he yet alive?
28 And they answered, Thy servant our father is in good health, he is yet alive. And they bowed down their heads, and made obeisance.
29 And he lifted up his eyes, and saw his brother Benjamin, his mother’s son, and said, Is this your younger brother, of whom ye spake unto me? And he said, God be gracious unto thee, my son.
30 And Joseph made haste; for his bowels did yearn upon his brother: and he sought where to weep; and he entered into his chamber, and wept there.
31 And he washed his face, and went out, and refrained himself, and said, Set on bread.
32 And they set on for him by himself, and for them by themselves, and for the Egyptians, which did eat with him, by themselves: because the Egyptians might not eat bread with the Hebrews; for that is an abomination unto the Egyptians.
33 And they sat before him, the firstborn according to his birthright, and the youngest according to his youth: and the men marvelled one at another.
34 And he took and sent messes unto them from before him: but Benjamin’s mess was five times so much as any of theirs. And they drank, and were merry with him.

Genesis 44
1 And he commanded the steward of his house, saying, Fill the men’s sacks with food, as much as they can carry, and put every man’s money in his sack’s mouth.
2 And put my cup, the silver cup, in the sack’s mouth of the youngest, and his corn money. And he did according to the word that Joseph had spoken.
3 As soon as the morning was light, the men were sent away, they and their asses.
4 And when they were gone out of the city, and not yet far off, Joseph said unto his steward, Up, follow after the men; and when thou dost overtake them, say unto them, Wherefore have ye rewarded evil for good?
5 Is not this it in which my lord drinketh, and whereby indeed he divineth? ye have done evil in so doing.
6 And he overtook them, and he spake unto them these same words.
7 And they said unto him, Wherefore saith my lord these words? God forbid that thy servants should do according to this thing:
8 Behold, the money, which we found in our sacks’ mouths, we brought again unto thee out of the land of Canaan: how then should we steal out of thy lord’s house silver or gold?
9 With whomsoever of thy servants it be found, both let him die, and we also will be my lord’s bondmen.
10 And he said, Now also let it be according unto your words: he with whom it is found shall be my servant; and ye shall be blameless.
11 Then they speedily took down every man his sack to the ground, and opened every man his sack.
12 And he searched, and began at the eldest, and left at the youngest: and the cup was found in Benjamin’s sack.
13 Then they rent their clothes, and laded every man his ass, and returned to the city.
14 And Judah and his brethren came to Joseph’s house; for he was yet there: and they fell before him on the ground.
15 And Joseph said unto them, What deed is this that ye have done? wot ye not that such a man as I can certainly divine?
16 And Judah said, What shall we say unto my lord? what shall we speak? or how shall we clear ourselves? God hath found out the iniquity of thy servants: behold, we are my lord’s servants, both we, and he also with whom the cup is found.
17 And he said, God forbid that I should do so: but the man in whose hand the cup is found, he shall be my servant; and as for you, get you up in peace unto your father.
18 Then Judah came near unto him, and said, Oh my lord, let thy servant, I pray thee, speak a word in my lord’s ears, and let not thine anger burn against thy servant: for thou art even as Pharaoh.
19 My lord asked his servants, saying, Have ye a father, or a brother?
20 And we said unto my lord, We have a father, an old man, and a child of his old age, a little one; and his brother is dead, and he alone is left of his mother, and his father loveth him.
21 And thou saidst unto thy servants, Bring him down unto me, that I may set mine eyes upon him.
22 And we said unto my lord, The lad cannot leave his father: for if he should leave his father, his father would die.
23 And thou saidst unto thy servants, Except your youngest brother come down with you, ye shall see my face no more.
24 And it came to pass when we came up unto thy servant my father, we told him the words of my lord.
25 And our father said, Go again, and buy us a little food.
26 And we said, We cannot go down: if our youngest brother be with us, then will we go down: for we may not see the man’s face, except our youngest brother be with us.
27 And thy servant my father said unto us, Ye know that my wife bare me two sons:
28 And the one went out from me, and I said, Surely he is torn in pieces; and I saw him not since:
29 And if ye take this also from me, and mischief befall him, ye shall bring down my gray hairs with sorrow to the grave.
30 Now therefore when I come to thy servant my father, and the lad be not with us; seeing that his life is bound up in the lad’s life;
31 It shall come to pass, when he seeth that the lad is not with us, that he will die: and thy servants shall bring down the gray hairs of thy servant our father with sorrow to the grave.
32 For thy servant became surety for the lad unto my father, saying, If I bring him not unto thee, then I shall bear the blame to my father for ever.
33 Now therefore, I pray thee, let thy servant abide instead of the lad a bondman to my lord; and let the lad go up with his brethren.
34 For how shall I go up to my father, and the lad be not with me? lest peradventure I see the evil that shall come on my father.

Genesis 45
1 Then Joseph could not refrain himself before all them that stood by him; and he cried, Cause every man to go out from me. And there stood no man with him, while Joseph made himself known unto his brethren.
2 And he wept aloud: and the Egyptians and the house of Pharaoh heard.
3 And Joseph said unto his brethren, I am Joseph; doth my father yet live? And his brethren could not answer him; for they were troubled at his presence.
4 And Joseph said unto his brethren, Come near to me, I pray you. And they came near. And he said, I am Joseph your brother, whom ye sold into Egypt.
5 Now therefore be not grieved, nor angry with yourselves, that ye sold me hither: for God did send me before you to preserve life.
6 For these two years hath the famine been in the land: and yet there are five years, in the which there shall neither be earing nor harvest.
7 And God sent me before you to preserve you a posterity in the earth, and to save your lives by a great deliverance.
8 So now it was not you that sent me hither, but God: and he hath made me a father to Pharaoh, and lord of all his house, and a ruler throughout all the land of Egypt.
9 Haste ye, and go up to my father, and say unto him, Thus saith thy son Joseph, God hath made me lord of all Egypt: come down unto me, tarry not:
10 And thou shalt dwell in the land of Goshen, and thou shalt be near unto me, thou, and thy children, and thy children’s children, and thy flocks, and thy herds, and all that thou hast:
11 And there will I nourish thee; for yet there are five years of famine; lest thou, and thy household, and all that thou hast, come to poverty.
12 And, behold, your eyes see, and the eyes of my brother Benjamin, that it is my mouth that speaketh unto you.
13 And ye shall tell my father of all my glory in Egypt, and of all that ye have seen; and ye shall haste and bring down my father hither.
14 And he fell upon his brother Benjamin’s neck, and wept; and Benjamin wept upon his neck.
15 Moreover he kissed all his brethren, and wept upon them: and after that his brethren talked with him.
16 And the fame thereof was heard in Pharaoh’s house, saying, Joseph’s brethren are come: and it pleased Pharaoh well, and his servants.
17 And Pharaoh said unto Joseph, Say unto thy brethren, This do ye; lade your beasts, and go, get you unto the land of Canaan;
18 And take your father and your households, and come unto me: and I will give you the good of the land of Egypt, and ye shall eat the fat of the land.
19 Now thou art commanded, this do ye; take you wagons out of the land of Egypt for your little ones, and for your wives, and bring your father, and come.
20 Also regard not your stuff; for the good of all the land of Egypt is yours.
21 And the children of Israel did so: and Joseph gave them wagons, according to the commandment of Pharaoh, and gave them provision for the way.
22 To all of them he gave each man changes of raiment; but to Benjamin he gave three hundred pieces of silver, and five changes of raiment.
23 And to his father he sent after this manner; ten asses laden with the good things of Egypt, and ten she asses laden with corn and bread and meat for his father by the way.
24 So he sent his brethren away, and they departed: and he said unto them, See that ye fall not out by the way.
25 And they went up out of Egypt, and came into the land of Canaan unto Jacob their father,
26 And told him, saying, Joseph is yet alive, and he is governor over all the land of Egypt. And Jacob’s heart fainted, for he believed them not.
27 And they told him all the words of Joseph, which he had said unto them: and when he saw the wagons which Joseph had sent to carry him, the spirit of Jacob their father revived:
28 And Israel said, It is enough; Joseph my son is yet alive: I will go and see him before I die.

Genesis 46
1 And Israel took his journey with all that he had, and came to Beersheba, and offered sacrifices unto the God of his father Isaac.
2 And God spake unto Israel in the visions of the night, and said, Jacob, Jacob. And he said, Here am I.
3 And he said, I am God, the God of thy father: fear not to go down into Egypt; for I will there make of thee a great nation:
4 I will go down with thee into Egypt; and I will also surely bring thee up again: and Joseph shall put his hand upon thine eyes.
5 And Jacob rose up from Beersheba: and the sons of Israel carried Jacob their father, and their little ones, and their wives, in the wagons which Pharaoh had sent to carry him.
6 And they took their cattle, and their goods, which they had gotten in the land of Canaan, and came into Egypt, Jacob, and all his seed with him:
7 His sons, and his sons’ sons with him, his daughters, and his sons’ daughters, and all his seed brought he with him into Egypt.
8 And these are the names of the children of Israel, which came into Egypt, Jacob and his sons: Reuben, Jacob’s firstborn.
9 And the sons of Reuben; Hanoch, and Phallu, and Hezron, and Carmi.
10 And the sons of Simeon; Jemuel, and Jamin, and Ohad, and Jachin, and Zohar, and Shaul the son of a Canaanitish woman.
11 And the sons of Levi; Gershon, Kohath, and Merari.
12 And the sons of Judah; Er, and Onan, and Shelah, and Pharez, and Zerah: but Er and Onan died in the land of Canaan. And the sons of Pharez were Hezron and Hamul.
13 And the sons of Issachar; Tola, and Phuvah, and Job, and Shimron.
14 And the sons of Zebulun; Sered, and Elon, and Jahleel.
15 These be the sons of Leah, which she bare unto Jacob in Padanaram, with his daughter Dinah: all the souls of his sons and his daughters were thirty and three.
16 And the sons of Gad; Ziphion, and Haggi, Shuni, and Ezbon, Eri, and Arodi, and Areli.
17 And the sons of Asher; Jimnah, and Ishuah, and Isui, and Beriah, and Serah their sister: and the sons of Beriah; Heber, and Malchiel.
18 These are the sons of Zilpah, whom Laban gave to Leah his daughter, and these she bare unto Jacob, even sixteen souls.
19 The sons of Rachel Jacob’s wife; Joseph, and Benjamin.
20 And unto Joseph in the land of Egypt were born Manasseh and Ephraim, which Asenath the daughter of Potipherah priest of On bare unto him.
21 And the sons of Benjamin were Belah, and Becher, and Ashbel, Gera, and Naaman, Ehi, and Rosh, Muppim, and Huppim, and Ard.
22 These are the sons of Rachel, which were born to Jacob: all the souls were fourteen.
23 And the sons of Dan; Hushim.
24 And the sons of Naphtali; Jahzeel, and Guni, and Jezer, and Shillem.
25 These are the sons of Bilhah, which Laban gave unto Rachel his daughter, and she bare these unto Jacob: all the souls were seven.
26 All the souls that came with Jacob into Egypt, which came out of his loins, besides Jacob’s sons’ wives, all the souls were threescore and six;
27 And the sons of Joseph, which were born him in Egypt, were two souls: all the souls of the house of Jacob, which came into Egypt, were threescore and ten.
28 And he sent Judah before him unto Joseph, to direct his face unto Goshen; and they came into the land of Goshen.
29 And Joseph made ready his chariot, and went up to meet Israel his father, to Goshen, and presented himself unto him; and he fell on his neck, and wept on his neck a good while.
30 And Israel said unto Joseph, Now let me die, since I have seen thy face, because thou art yet alive.
31 And Joseph said unto his brethren, and unto his father’s house, I will go up, and shew Pharaoh, and say unto him, My brethren, and my father’s house, which were in the land of Canaan, are come unto me;
32 And the men are shepherds, for their trade hath been to feed cattle; and they have brought their flocks, and their herds, and all that they have.
33 And it shall come to pass, when Pharaoh shall call you, and shall say, What is your occupation?
34 That ye shall say, Thy servants’ trade hath been about cattle from our youth even until now, both we, and also our fathers: that ye may dwell in the land of Goshen; for every shepherd is an abomination unto the Egyptians.

Genesis 47
1 Then Joseph came and told Pharaoh, and said, My father and my brethren, and their flocks, and their herds, and all that they have, are come out of the land of Canaan; and, behold, they are in the land of Goshen.
2 And he took some of his brethren, even five men, and presented them unto Pharaoh.
3 And Pharaoh said unto his brethren, What is your occupation? And they said unto Pharaoh, Thy servants are shepherds, both we, and also our fathers.
4 They said moreover unto Pharaoh, For to sojourn in the land are we come; for thy servants have no pasture for their flocks; for the famine is sore in the land of Canaan: now therefore, we pray thee, let thy servants dwell in the land of Goshen.
5 And Pharaoh spake unto Joseph, saying, Thy father and thy brethren are come unto thee:
6 The land of Egypt is before thee; in the best of the land make thy father and brethren to dwell; in the land of Goshen let them dwell: and if thou knowest any men of activity among them, then make them rulers over my cattle.
7 And Joseph brought in Jacob his father, and set him before Pharaoh: and Jacob blessed Pharaoh.
8 And Pharaoh said unto Jacob, How old art thou?
9 And Jacob said unto Pharaoh, The days of the years of my pilgrimage are an hundred and thirty years: few and evil have the days of the years of my life been, and have not attained unto the days of the years of the life of my fathers in the days of their pilgrimage.
10 And Jacob blessed Pharaoh, and went out from before Pharaoh.
11 And Joseph placed his father and his brethren, and gave them a possession in the land of Egypt, in the best of the land, in the land of Rameses, as Pharaoh had commanded.
12 And Joseph nourished his father, and his brethren, and all his father’s household, with bread, according to their families.
13 And there was no bread in all the land; for the famine was very sore, so that the land of Egypt and all the land of Canaan fainted by reason of the famine.
14 And Joseph gathered up all the money that was found in the land of Egypt, and in the land of Canaan, for the corn which they bought: and Joseph brought the money into Pharaoh’s house.
15 And when money failed in the land of Egypt, and in the land of Canaan, all the Egyptians came unto Joseph, and said, Give us bread: for why should we die in thy presence? for the money faileth.
16 And Joseph said, Give your cattle; and I will give you for your cattle, if money fail.
17 And they brought their cattle unto Joseph: and Joseph gave them bread in exchange for horses, and for the flocks, and for the cattle of the herds, and for the asses: and he fed them with bread for all their cattle for that year.
18 When that year was ended, they came unto him the second year, and said unto him, We will not hide it from my lord, how that our money is spent; my lord also hath our herds of cattle; there is not ought left in the sight of my lord, but our bodies, and our lands:
19 Wherefore shall we die before thine eyes, both we and our land? buy us and our land for bread, and we and our land will be servants unto Pharaoh: and give us seed, that we may live, and not die, that the land be not desolate.
20 And Joseph bought all the land of Egypt for Pharaoh; for the Egyptians sold every man his field, because the famine prevailed over them: so the land became Pharaoh’s.
21 And as for the people, he removed them to cities from one end of the borders of Egypt even to the other end thereof.
22 Only the land of the priests bought he not; for the priests had a portion assigned them of Pharaoh, and did eat their portion which Pharaoh gave them: wherefore they sold not their lands.
23 Then Joseph said unto the people, Behold, I have bought you this day and your land for Pharaoh: lo, here is seed for you, and ye shall sow the land.
24 And it shall come to pass in the increase, that ye shall give the fifth part unto Pharaoh, and four parts shall be your own, for seed of the field, and for your food, and for them of your households, and for food for your little ones.
25 And they said, Thou hast saved our lives: let us find grace in the sight of my lord, and we will be Pharaoh’s servants.
26 And Joseph made it a law over the land of Egypt unto this day, that Pharaoh should have the fifth part; except the land of the priests only, which became not Pharaoh’s.
27 And Israel dwelt in the land of Egypt, in the country of Goshen; and they had possessions therein, and grew, and multiplied exceedingly.
28 And Jacob lived in the land of Egypt seventeen years: so the whole age of Jacob was an hundred forty and seven years.
29 And the time drew nigh that Israel must die: and he called his son Joseph, and said unto him, If now I have found grace in thy sight, put, I pray thee, thy hand under my thigh, and deal kindly and truly with me; bury me not, I pray thee, in Egypt:
30 But I will lie with my fathers, and thou shalt carry me out of Egypt, and bury me in their buryingplace. And he said, I will do as thou hast said.
31 And he said, Swear unto me. And he sware unto him. And Israel bowed himself upon the bed’s head.

Genesis 48
1 And it came to pass after these things, that one told Joseph, Behold, thy father is sick: and he took with him his two sons, Manasseh and Ephraim.
2 And one told Jacob, and said, Behold, thy son Joseph cometh unto thee: and Israel strengthened himself, and sat upon the bed.
3 And Jacob said unto Joseph, God Almighty appeared unto me at Luz in the land of Canaan, and blessed me,
4 And said unto me, Behold, I will make thee fruitful, and multiply thee, and I will make of thee a multitude of people; and will give this land to thy seed after thee for an everlasting possession.
5 And now thy two sons, Ephraim and Manasseh, which were born unto thee in the land of Egypt before I came unto thee into Egypt, are mine; as Reuben and Simeon, they shall be mine.
6 And thy issue, which thou begettest after them, shall be thine, and shall be called after the name of their brethren in their inheritance.
7 And as for me, when I came from Padan, Rachel died by me in the land of Canaan in the way, when yet there was but a little way to come unto Ephrath: and I buried her there in the way of Ephrath; the same is Bethlehem.
8 And Israel beheld Joseph’s sons, and said, Who are these?
9 And Joseph said unto his father, They are my sons, whom God hath given me in this place. And he said, Bring them, I pray thee, unto me, and I will bless them.
10 Now the eyes of Israel were dim for age, so that he could not see. And he brought them near unto him; and he kissed them, and embraced them.
11 And Israel said unto Joseph, I had not thought to see thy face: and, lo, God hath shewed me also thy seed.
12 And Joseph brought them out from between his knees, and he bowed himself with his face to the earth.
13 And Joseph took them both, Ephraim in his right hand toward Israel’s left hand, and Manasseh in his left hand toward Israel’s right hand, and brought them near unto him.
14 And Israel stretched out his right hand, and laid it upon Ephraim’s head, who was the younger, and his left hand upon Manasseh’s head, guiding his hands wittingly; for Manasseh was the firstborn.
15 And he blessed Joseph, and said, God, before whom my fathers Abraham and Isaac did walk, the God which fed me all my life long unto this day,
16 The Angel which redeemed me from all evil, bless the lads; and let my name be named on them, and the name of my fathers Abraham and Isaac; and let them grow into a multitude in the midst of the earth.
17 And when Joseph saw that his father laid his right hand upon the head of Ephraim, it displeased him: and he held up his father’s hand, to remove it from Ephraim’s head unto Manasseh’s head.
18 And Joseph said unto his father, Not so, my father: for this is the firstborn; put thy right hand upon his head.
19 And his father refused, and said, I know it, my son, I know it: he also shall become a people, and he also shall be great: but truly his younger brother shall be greater than he, and his seed shall become a multitude of nations.
20 And he blessed them that day, saying, In thee shall Israel bless, saying, God make thee as Ephraim and as Manasseh: and he set Ephraim before Manasseh.
21 And Israel said unto Joseph, Behold, I die: but God shall be with you, and bring you again unto the land of your fathers.
22 Moreover I have given to thee one portion above thy brethren, which I took out of the hand of the Amorite with my sword and with my bow.

Genesis 49
1 And Jacob called unto his sons, and said, Gather yourselves together, that I may tell you that which shall befall you in the last days.
2 Gather yourselves together, and hear, ye sons of Jacob; and hearken unto Israel your father.
3 Reuben, thou art my firstborn, my might, and the beginning of my strength, the excellency of dignity, and the excellency of power:
4 Unstable as water, thou shalt not excel; because thou wentest up to thy father’s bed; then defiledst thou it: he went up to my couch.
5 Simeon and Levi are brethren; instruments of cruelty are in their habitations.
6 O my soul, come not thou into their secret; unto their assembly, mine honour, be not thou united: for in their anger they slew a man, and in their selfwill they digged down a wall.
7 Cursed be their anger, for it was fierce; and their wrath, for it was cruel: I will divide them in Jacob, and scatter them in Israel.
8 Judah, thou art he whom thy brethren shall praise: thy hand shall be in the neck of thine enemies; thy father’s children shall bow down before thee.
9 Judah is a lion’s whelp: from the prey, my son, thou art gone up: he stooped down, he couched as a lion, and as an old lion; who shall rouse him up?
10 The sceptre shall not depart from Judah, nor a lawgiver from between his feet, until Shiloh come; and unto him shall the gathering of the people be.
11 Binding his foal unto the vine, and his ass’s colt unto the choice vine; he washed his garments in wine, and his clothes in the blood of grapes:
12 His eyes shall be red with wine, and his teeth white with milk.
13 Zebulun shall dwell at the haven of the sea; and he shall be for an haven of ships; and his border shall be unto Zidon.
14 Issachar is a strong ass couching down between two burdens:
15 And he saw that rest was good, and the land that it was pleasant; and bowed his shoulder to bear, and became a servant unto tribute.
16 Dan shall judge his people, as one of the tribes of Israel.
17 Dan shall be a serpent by the way, an adder in the path, that biteth the horse heels, so that his rider shall fall backward.
18 I have waited for thy salvation, O LORD.
19 Gad, a troop shall overcome him: but he shall overcome at the last.
20 Out of Asher his bread shall be fat, and he shall yield royal dainties.
21 Naphtali is a hind let loose: he giveth goodly words.
22 Joseph is a fruitful bough, even a fruitful bough by a well; whose branches run over the wall:
23 The archers have sorely grieved him, and shot at him, and hated him:
24 But his bow abode in strength, and the arms of his hands were made strong by the hands of the mighty God of Jacob; (from thence is the shepherd, the stone of Israel:)
25 Even by the God of thy father, who shall help thee; and by the Almighty, who shall bless thee with blessings of heaven above, blessings of the deep that lieth under, blessings of the breasts, and of the womb:
26 The blessings of thy father have prevailed above the blessings of my progenitors unto the utmost bound of the everlasting hills: they shall be on the head of Joseph, and on the crown of the head of him that was separate from his brethren.
27 Benjamin shall ravin as a wolf: in the morning he shall devour the prey, and at night he shall divide the spoil.
28 All these are the twelve tribes of Israel: and this is it that their father spake unto them, and blessed them; every one according to his blessing he blessed them.
29 And he charged them, and said unto them, I am to be gathered unto my people: bury me with my fathers in the cave that is in the field of Ephron the Hittite,
30 In the cave that is in the field of Machpelah, which is before Mamre, in the land of Canaan, which Abraham bought with the field of Ephron the Hittite for a possession of a buryingplace.
31 There they buried Abraham and Sarah his wife; there they buried Isaac and Rebekah his wife; and there I buried Leah.
32 The purchase of the field and of the cave that is therein was from the children of Heth.
33 And when Jacob had made an end of commanding his sons, he gathered up his feet into the bed, and yielded up the ghost, and was gathered unto his people.

Genesis 50
1 And Joseph fell upon his father’s face, and wept upon him, and kissed him.
2 And Joseph commanded his servants the physicians to embalm his father: and the physicians embalmed Israel.
3 And forty days were fulfilled for him; for so are fulfilled the days of those which are embalmed: and the Egyptians mourned for him threescore and ten days.
4 And when the days of his mourning were past, Joseph spake unto the house of Pharaoh, saying, If now I have found grace in your eyes, speak, I pray you, in the ears of Pharaoh, saying,
5 My father made me swear, saying, Lo, I die: in my grave which I have digged for me in the land of Canaan, there shalt thou bury me. Now therefore let me go up, I pray thee, and bury my father, and I will come again.
6 And Pharaoh said, Go up, and bury thy father, according as he made thee swear.
7 And Joseph went up to bury his father: and with him went up all the servants of Pharaoh, the elders of his house, and all the elders of the land of Egypt,
8 And all the house of Joseph, and his brethren, and his father’s house: only their little ones, and their flocks, and their herds, they left in the land of Goshen.
9 And there went up with him both chariots and horsemen: and it was a very great company.
10 And they came to the threshingfloor of Atad, which is beyond Jordan, and there they mourned with a great and very sore lamentation: and he made a mourning for his father seven days.
11 And when the inhabitants of the land, the Canaanites, saw the mourning in the floor of Atad, they said, This is a grievous mourning to the Egyptians: wherefore the name of it was called Abelmizraim, which is beyond Jordan.
12 And his sons did unto him according as he commanded them:
13 For his sons carried him into the land of Canaan, and buried him in the cave of the field of Machpelah, which Abraham bought with the field for a possession of a buryingplace of Ephron the Hittite, before Mamre.
14 And Joseph returned into Egypt, he, and his brethren, and all that went up with him to bury his father, after he had buried his father.
15 And when Joseph’s brethren saw that their father was dead, they said, Joseph will peradventure hate us, and will certainly requite us all the evil which we did unto him.
16 And they sent a messenger unto Joseph, saying, Thy father did command before he died, saying,
17 So shall ye say unto Joseph, Forgive, I pray thee now, the trespass of thy brethren, and their sin; for they did unto thee evil: and now, we pray thee, forgive the trespass of the servants of the God of thy father. And Joseph wept when they spake unto him.
18 And his brethren also went and fell down before his face; and they said, Behold, we be thy servants.
19 And Joseph said unto them, Fear not: for am I in the place of God?
20 But as for you, ye thought evil against me; but God meant it unto good, to bring to pass, as it is this day, to save much people alive.
21 Now therefore fear ye not: I will nourish you, and your little ones. And he comforted them, and spake kindly unto them.
22 And Joseph dwelt in Egypt, he, and his father’s house: and Joseph lived an hundred and ten years.
23 And Joseph saw Ephraim’s children of the third generation: the children also of Machir the son of Manasseh were brought up upon Joseph’s knees.
24 And Joseph said unto his brethren, I die: and God will surely visit you, and bring you out of this land unto the land which he sware to Abraham, to Isaac, and to Jacob.
25 And Joseph took an oath of the children of Israel, saying, God will surely visit you, and ye shall carry up my bones from hence.
26 So Joseph died, being an hundred and ten years old: and they embalmed him, and he was put in a coffin in Egypt.

Genesis chapter 30-50 (KJV)

1. Mozus 30-50

1. Mozus 30. nodaļa
1 Kad Rahēle redzēja, ka viņa Jēkabam nedeva bērnus, tā sāka apskaust savu māsu un teica Jēkabam: “Gādā man bērnus, ja ne, es miršu.”
2 Bet Jēkaba dusmas iekvēlojās pret Rahēli, un viņš sacīja: “Vai tad es esmu Dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim?”
3 Tad tā teica viņam: “Lūk, mana kalpone Bilha, ej pie tās, lai tā dzemdē uz maniem ceļiem, lai man rastos caur viņu dzimums.”
4 Un viņa tam deva Bilhu, savu kalponi, par sievu, un Jēkabs gāja pie tās.
5 Un Bilha tapa grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu.
6 Un Rahēle sacīja: “Dievs man piešķīris tiesu un ir paklausījis mani, un devis man dēlu.” Tādēļ viņa nosauca tā vārdu: Dans[A].
7 Un Bilha, Rahēles kalpone, tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam otru dēlu.
8 Un Rahēle sacīja: “Es esmu izcīnījusi Dieva cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi.” Un viņa nosauca tā vārdu: Naftalis[A].
9 Kad Lea redzēja, ka ir pārstājusi dzemdēt, tā ņēma savu kalponi Zilfu un deva to Jēkabam par sievu.
10 Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja Jēkabam dēlu.
11 Un Lea teica: “Laime nāk,” – un nosauca tā vārdu: Gads[A].
12 Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja otru dēlu Jēkabam.
13 Un Lea teica: “Es – laimīgā, jo mani teiks laimīgu visas sievas.” Un tā nosauca viņa vārdu: Ašers[A].
14 Un kādu dienu Rūbens nāca ap kviešu pļaujamo laiku un atrada tīrumā mīlestības ābolus, un viņš tos atnesa savai mātei Leai. Tad Rahēle sacīja Leai: “Dod man kādu no sava dēla mīlestības āboliem.”
15 Tā teica: “Vai tad nav vēl diezgan, ka tu man esi atņēmusi manu vīru, tagad tu gribi paņemt arī mana dēla mīlestības ābolus?” Tad Rahēle sacīja: “Lai tad arī viņš guļ pie tevis šonakt tava dēla mīlestības ābolu dēļ.”
16 Un Jēkabs nāca vakarā no tīruma; tad Lea gāja tam pretī un sacīja viņam: “Tev jānāk pie manis, jo es tevi esmu pirktin nopirkusi par sava dēla mīlestības āboliem.” Un viņš ar to gulēja tanī naktī.
17 Un Dievs paklausīja Leu, un tā tapa grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu.
18 Un Lea sacīja: “Dievs man ir atmaksājis to, ka es esmu devusi savu kalponi savam vīram.” Un viņa nosauca tā vārdu: Isašars[A].
19 Un Lea atkal tapa grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu.
20 Un Lea sacīja: “Dievs mani pieminējis ar labu piemiņu, dodams dāvanu; nu reiz mans vīrs cienīs mani, jo es tam esmu dzemdējusi sešus dēlus.” Un viņa nosauca tā vārdu: Zebulons[A].
21 Un pēc tā viņa dzemdēja meitu un nosauca viņas vārdu: Dīna.
22 Tad Dievs pieminēja Rahēli un paklausīja viņu, atverot tās klēpi.
23 Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu, un sacīja: “Dievs man ir atņēmis manu kaunu.”
24 Un viņa nosauca viņa vārdu: Jāzeps[A], sacīdama: “Lai Tas Kungs man pieliek vēl vienu dēlu.”
25 Un notika, pēc tam kad Rahēle bija dzemdējusi Jāzepu, Jēkabs sacīja Lābanam: “Atlaid mani! Es gribu iet uz savu vietu savā zemē.
26 Dod man manas sievas un manus bērnus, jo es tev par viņām esmu kalpojis, un es gribu doties ceļā; tu jau zini manu kalpošanu, ko esmu tev kalpojis.”
27 Bet Lābans sacīja viņam: “Kaut es būtu atradis labvēlību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka Tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.”
28 Un viņš sacīja: “Prasi man savu algu, un es to došu.”
29 Un tas sacīja viņam: “Tu zini, kā es tev esmu kalpojis un kā tavs ganāmpulks pieaudzis manā laikā.
30 Jo maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā, un Tas Kungs tevi svētījis manu soļu dēļ. Bet tagad – kad lai es sāku gādāt arī par savu namu?”
31 Un viņš sacīja: “Ko lai es tev dodu?” Un Jēkabs sacīja: “Tev man nekā nav jādod. Ja tu man darīsi kādu lietu, es atkal ganīšu un sargāšu tavus sīklopus.
32 Es šodien apstaigāšu visus tavus sīklopus. Atšķir no tiem visas avis, kas ir raibas vai lāsainas, un visus melnos starp jēriem un lāsainās un raibās kazu starpā. Tā lai ir mana alga.
33 Un mana taisnība lai dod liecību par mani nākamā laikā, kad nāksi pārbaudīt manu algu: kas nav raiba vai lāsaina starp kazām vai melns starp jēriem, to uzskati par manis zagtu.”
34 Un Lābans sacīja: “Labi, lai notiek, kā tu esi sacījis.”
35 Un viņš atšķīra tanī dienā raibos un lāsainos āžus un visas raibās un lāsainās kazas, visus, kam bija kāds baltums, un ikvienu melno starp jēriem un deva tos savu dēlu rokās.
36 Un viņš lika atstarpi triju dienu gājumā starp Jēkabu un sevi, un Jēkabs ganīja pārējos Lābana sīklopus.
37 Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm, mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm.
38 Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika sīklopu priekšā ūdens tvertnēs un dzirdināmās silēs, pie kurām sīklopi nāca dzert, ka tie, nākdami dzert, apietos.
39 Un sīklopi apgājās pār šīm rīkstēm, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni.
40 Bet šos jērus Jēkabs atšķīra un vērsa visus sīklopu purnus uz svītrainajiem un melnajiem starp Lābana sīklopiem. Un viņš lika savus ganāmpulkus atsevišķi un nepievienoja tos Lābana sīklopiem.
41 Un vienmēr, kad spēcīgākie sīklopi apgājās, Jēkabs lika rīkstes sīklopu priekšā ūdens tvertnēs, lai tie pār šīm rīkstēm apietos.
42 Bet, vājākiem sīklopiem apejoties, viņš nelika tās; un tā vājākie sīklopi palika Lābanam, bet stiprākie Jēkabam.
43 Tā šis vīrs kļuva ļoti bagāts, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu.

1. Mozus 31. nodaļa
1 Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: “Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš sagādājis sev visu šo bagātību.”
2 Un Jēkabs vēroja Lābana seju, un, lūk, tā nebija pret viņu tāda kā vakar un aizvakar.
3 Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: “Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts, un Es būšu ar tevi.”
4 Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rahēlei un Leai nākt uz lauka pie viņa sīklopiem.
5 Un viņš sacīja tām: “Es vēroju jūsu tēva seju, ka tā vairs nav pret mani tāda kā vakar un aizvakar; bet mana tēva Dievs ir ar mani,
6 un jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam.
7 Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis, un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reižu, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt.
8 Ja viņš sacīja: lāsainie lai ir tava alga,- tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet, ja viņš sacīja: raibie lai ir tava alga,- visiem atnesās raibi jēri un kazlēni.
9 Tā Dievs ir atņēmis jūsu tēvam ganāmpulku un devis man.
10 Un notika, ap avju apiešanās laiku, es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un, lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi.
11 Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! – Un es sacīju: te es esmu.
12 Un Viņš sacīja: atver savas acis un skaties: visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi; jo Es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis.
13 Es esmu tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi Man solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.”
14 Un Rahēle un Lea atbildēja viņam: “Vai mums vēl ir kāda daļa jeb mantojums mūsu tēva namā?
15 Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Jo viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.
16 Un visa bagātība, ko Dievs atņēmis mūsu tēvam, pieder mums un mūsu bērniem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev ir sacījis.”
17 Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem.
18 Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu mantību, ko bija ieguvis, ganāmpulkus, ko tas Mezopotāmijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva Īzāka uz Kānaāna zemi.
19 Bet, kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rahēle nozaga terafīmu, kas bija viņas tēvam.
20 Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu.
21 Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārgāja pāri upei, un virzījās uz Gileāda kalna pusi.
22 Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis.
23 Tad viņš ņēma savus brāļus un dzinās tam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna.
24 Un Dievs nāca pie aramieša Lābana sapnī, nakts laikā, un sacīja: “Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.”
25 Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā; arī Lābans ar saviem brāļiem uzcēla savu telti Gileāda kalnā.
26 Un Lābans teica Jēkabam: “Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kara gūsteknes?
27 Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to sacījis? Es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām.
28 Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnubērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis.
29 Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev darītu ļaunu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā ne labu, ne ļaunu.
30 Nu labi, tu esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?”
31 Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: “Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas.
32 Pie kā tiek atrasti tavi dievi, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātbūtnē pārmeklē to, kas man ir, un ņem to sev.” Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle bija tos nozagusi.
33 Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāca no Leas telts un iegāja Rahēles teltī.
34 Un Rahēle bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast.
35 Bet viņa sacīja savam tēvam: “Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievām mēdz būt.” Un viņš meklēja, bet neatrada terafīmu.
36 Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: “Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ?
37 Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un savu brāļu priekšā, lai tie izšķir, kam taisnība.
38 Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu ēdis.
39 Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis; no manas rokas tu to atprasīji, vai nu tas bija zudis dienā, vai naktī.
40 Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani ēda dienā, bet aukstums naktī. Un miegs bēga no manām acīm.
41 Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis.
42 Ja nebūtu bijis mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, un tas, ko Īzāks bīstas, ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.”
43 Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: “Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni – mani bērni un šie sīklopi – mani lopi, un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es šodien darīšu savām meitām vai viņu bērniem, kurus tās ir dzemdējušas?
44 Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi.”
45 Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas akmeni.
46 Un Jēkabs sacīja saviem brāļiem: “Salasiet akmeņus!” Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes.
47 Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahaduta[A], bet Jēkabs to nosauca: Galeda[B].
48 Un Lābans sacīja: “Šī kaudze lai ir par liecību šodien starp mani un tevi.” Tāpēc tas nosauca tās vārdu: Galeda
49 un arī Micpa[A], tāpēc ka tas sacīja: “Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, kad mēs neredzamies.
50 Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad redzi: Dievs ir liecinieks mūsu vidū.”
51 Un Lābans sacīja Jēkabam: “Redzi, šī kaudze un šis piemiņas akmens, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi:
52 liecinieces ir šī kaudze un šis akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu.
53 Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, viņu tēvu Dievs!” Un to Jēkabs apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās.
54 Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.

1. Mozus 32. nodaļa
1 Un Lābans pamodās nākamajā rītā, sagatavojās ceļam un, skūpstījis savus bērnubērnus un savas meitas, atgriezās savā dzīves vietā.
2 Bet Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās.
3 Un, tos ieraudzījis, Jēkabs sacīja: “Šī ir Dieva karapulka nometne.” Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Mahanajima.
4 Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie sava brāļa Ēsava uz Seīras zemes Edoma apgabalu
5 un tiem pavēlēja, sacīdams: “Sakiet tā manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu kā svešinieks mitis pie Lābana līdz šai dienai.
6 Un man ir vērši, ēzeļi, sīklopi, kalpi un kalpones, un es sūtu šo vēsti savam kungam, lai atrastu žēlastību tavās acīs.”
7 Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: “Mēs nogājām pie tava brāļa Ēsava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu.”
8 Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos,
9 un viņš domāja: ja Ēsavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad atlikušais var mesties bēgt.
10 Un Jēkabs sacīja: “Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, -
11 es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem.
12 Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos viņa, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus.
13 Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.”
14 Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēsavam,
15 divi simti kazu, divdesmit āžus, divi simti avju un divdesmit aunus,
16 trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem, četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus.
17 Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: “Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpe starp vienu un otru pulku.”
18 Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: “Kad tev nāk pretī mans brālis Ēsavs un prasa tev, sacīdams: kā vīrs tu esi, un kurp tu ej, un kam pieder tie, kas tavā priekšā? -
19 tad saki: tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēsavam, un arī viņš pats nāk aiz mums.”
20 Un viņš pavēlēja tāpat arī otram un trešajam, un arī visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: “Tā jums jāsaka Ēsavam, viņu sastopot.
21 Un arī tā vēl sakiet: redzi, tavs kalps Jēkabs mums seko.” Jo viņš domāja: es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un tikai pēc tam es gribu pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi.
22 Un tā dāvana devās viņam pa priekšu ceļā, bet viņš pa nakti palika nometnē.
23 Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.”
28 Un tas vaicāja: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.”
29 Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.”
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: “Pasaki jel savu vārdu!” Bet tas sacīja: “Kādēļ tu man prasi manu vārdu?” Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu[A], jo: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.”
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.

1. Mozus 33. nodaļa
1 Un Jēkabs pacēla savas acis un redzēja Ēsavu nākam un četri simti vīru ar viņu. Tad viņš sadalīja bērnus starp Leu, Rahēli un abām kalponēm.
2 Un viņš novietoja kalpones un viņu bērnus priekšgalā, bet aiz viņām Leu un tās bērnus, bet Rahēli un Jāzepu aiz viņiem.
3 Bet viņš pats gāja tiem pa priekšu un palocījās septiņas reizes līdz zemei, kamēr tas tuvojās savam brālim.
4 Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja.
5 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja sievas un bērnus un sacīja: “Kas tie tur tev?” Un tas atbildēja: “Tie ir mani bērni, ar kuriem Dievs ir svētījis tavu kalpu.”
6 Tad kalpones pienāca ar saviem bērniem un palocījās.
7 Arī Lea un tās bērni nāca un palocījās viņa priekšā. Un pēc tam pienāca Jāzeps un Rahēle, un arī tie palocījās.
8 Un viņš sacīja: “Kas tas tev par pulku, ko es esmu sastapis?” Un tas atbildēja: “Lai atrastu labvēlību tavās acīs, mans kungs.”
9 Bet Ēsavs teica: “Man pašam ir diezgan, mans brāli, paturi, kas tev pieder.”
10 Bet Jēkabs sacīja: “To gan ne! Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad saņem dāvanu no manām rokām, jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji.
11 Pieņem svētības dāvanu, kāda tev atnesta, jo Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā.” Un viņš tam to uzspieda, un tas pieņēma.
12 Un Ēsavs sacīja: “Dosimies ceļā, lai ejam; bet es iešu tev pa priekšu.”
13 Un viņš sacīja: “Mans kungs, tu zini, pie manis ir vārgi bērni un aitu un govju mātes, un, kad es tos pārdzītu, tad nākamā dienā ietu bojā viss lopu pulks.
14 Dodies, mans kungs, kā pirmais tava kalpa priekšā, un es gribu lēnām sekot ar tiem, kas man uzticēti, ar kustoņiem un bērniem, līdz nonākšu pie mana kunga Seīrā.”
15 Un Ēsavs sacīja: “Es, mazākais, atstāšu no tiem ļaudīm, kādi pie manis ir, dažus pie tevis.” Un viņš sacīja: “Kādēļ tas vajadzīgs? Ja es tik atrodu labvēlību sava kunga acīs.”
16 Un Ēsavs tanī dienā atgriezās, pa savu ceļu iedams, Seīrā.
17 Bet Jēkabs devās uz Sukotu un uzcēla sev namu, bet lopiem viņš uzcēla laidarus; tādēļ šīs vietas vārdu sauc Sukota[A].
18 Un Jēkabs sveiks nonāca Sihemas pilsētā, kas atrodas Kānaāna zemē, nākot no Mezopotāmijas. Viņš apmetās iepretim pilsētai.
19 Un viņš nopirka to zemes gabalu, uz kura savu telti bija uzcēlis, no Hamora, Šehema tēva, bērniem par simts naudas gabaliem.
20 Un viņš uzcēla turpat altāri un nosauca to: Dievs, Israēla Dievs.

1. Mozus 34. nodaļa
1 Un Dīna, kas bija Leas meita un kuru tā bija dzemdējusi Jēkabam, gāja iepazīties ar tās zemes meitām.
2 Un viņu ieraudzīja Šehems, hīviešu valdnieka Hamora dēls, un viņš to paņēma, gulēja pie tās un nodarīja tai varasdarbu.
3 Un viņa sirds pieķērās Jēkaba meitai Dīnai, un viņš iemīlēja jaunavu un runāja laipnīgi ar viņu.
4 Un Šehems sacīja savam tēvam Hamoram: “Iegūsti man šo meitu par sievu.”
5 Jēkabs gan bija dzirdējis, ka tas bija apsmējis viņa meitu Dīnu; bet viņa dēli bija pie viņa ganāmpulkiem laukos, un Jēkabs klusēja līdz viņu pārnākšanai.
6 Un Hamors, Šehema tēvs, gāja pie Jēkaba aprunāties.
7 Pašreiz Jēkaba dēli arī nāca no lauka, un, tiklīdz tie to dzirdēja, tie pārskaitās, un tas tiem ļoti derdzās, jo, guļot pie Jēkaba meitas, tas kauna darbu bija nodarījis Israēlam. Tā tam nevajadzēja notikt.
8 Un Hamors runāja ar viņiem, sacīdams: “Šehema, mana dēla, sirds pieķērusies jūsu meitai, dodiet to viņam par sievu.
9 Saradojieties ar mums; jūsu meitas dodiet mums, mūsu meitas ņemiet jūs.
10 Dzīvojiet ar mums. Zeme, kas jūsu priekšā, jums atvērta; dzīvojiet tanī, staigājiet apkārt un apmetieties tajā.”
11 Un Šehems sacīja viņas tēvam un viņas brāļiem: “Kaut es atrastu labvēlību jūsu acīs! Ko jūs no manis prasīsit, to es došu.
12 Lai cik lielu atpirkšanas maksu un cik daudz dāvanu jūs prasītu no manis, es tās došu, kā jūs sacīsit man, tikai dodiet jaunavu man par sievu.”
13 Un Jēkaba dēli atbildēja Šehemam un viņa tēvam Hamoram ar viltu, tāpēc ka viņš bija apsmējis Dīnu, viņu māsu,
14 un teica tam: “Mēs nevaram to pielaist, ka dodam savu māsu vīram, kas neapgraizīts, jo tas mums ir apkaunojums.
15 Tikai ar vienu noteikumu mēs to varam darīt, ka jūs kļūtu kā mēs, apgraizīdami visus vīrus.
16 Tad mēs dotu savas meitas jums un ņemtu jūsu meitas, un mēs dzīvotu ar jums un būtu viena tauta.
17 Bet, ja jūs nepaklausīsit mums un neliksit apgraizīties, tad mēs paņemsim savu meitu un aiziesim.”
18 Šie vārdi patika Hamoram un Šehemam, Hamora dēlam.
19 Un jauneklis nekavējās darīt, kā bija teikts, jo viņam labi patika Jēkaba meita, un viņš visā sava tēva namā bija godāts.
20 Un Hamors ar savu dēlu Šehemu gāja pilsētas vārtos un runāja nopietni ar savas pilsētas ļaudīm, teikdami:
21 “Šie vīri tur labu prātu uz mums, atļaujiet tiem šinī zemē dzīvot un to pārstaigāt, jo zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim savas meitas viņiem.
22 Bet tikai tad vīri ir ar mieru dzīvot ar mums un kļūt par vienu tautu, ja katrs vīrs, gluži tāpat kā tas ir pie viņiem, tiktu apgraizīts.
23 Viņu ganāmpulki, viņu īpašumi un visi viņu lopi, vai tie nepiederēs mums? Izdabāsim viņu prātam, lai tie dzīvo ar mums!”
24 Un visi, kas tik mēdza nākt pa viņu pilsētas vārtiem, paklausīja Hamoram un viņa dēlam, un visi vīri tika apgraizīti, visi, kas gāja pa viņu pilsētas vārtiem.
25 Un notika, trešajā dienā, kad tiem bija sāpes, Simeons un Levijs, abi Jēkaba dēli, Dīnas brāļi, paņēma katrs pa zobenam, netraucēti ienāca pilsētā un apkāva visus vīrus.
26 Un tie nokāva ar zobena asmeni Hamoru un viņa dēlu Šehemu un paņēma no Šehema nama Dīnu un izveda to ārā.
27 Un Jēkaba dēli gāja pie pārmāktiem un aplaupīja pilsētu, kurā viņu māsa bija tikusi apsmieta.
28 Viņu sīklopus un viņu liellopus, un viņu ēzeļus, un visu, kas bija pilsētā vai uz tīruma, tie nolaupīja.
29 Un visu viņu bagātību un visu viņu bērnu pulku, un viņu sievas tie aizveda gūstā kā laupījumu.
30 Un Jēkabs sacīja Simeonam un Levijam: “Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels ir mūsu skaits? Ja tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams tiksim iznīcināti.”
31 Bet tie sacīja: “Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?”

1. Mozus 35. nodaļa
1 Un Dievs sacīja uz Jēkabu: “Celies, ej uz Bēteli un paliec tur un taisi tur altāri Dievam, kas tev parādījās, kad tu bēgi no sava brāļa Ēsava.”
2 Tad Jēkabs sacīja saviem mājiniekiem un visiem tiem, kas bija pie viņa: “Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstaities un mainiet savas drēbes.
3 Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.”
4 Un viņi nodeva Jēkabam visus svešos dievus, kādi bija viņu rokās, un arī tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas.
5 Un viņi devās ceļā, bet Dievs uzsūtīja bailību pār pilsētām, kas bija viņu apkārtnē, un tie nedzinās Jēkabam un viņa dēliem pakaļ.
6 Un Jēkabs nonāca Lūzā, kas atrodas Kānaāna zemē, tas ir, Bētelē; viņš līdz ar visu, kas tam bija.
7 Un viņš uzcēla tur altāri un nosauca to vietu: Ēl-Bētele, jo tur Dievs viņam bija atklājies, kad viņš bēga no sava brāļa.
8 Bet Rebekas aukle Debora nomira un tika apglabāta pie Bēteles zem ozola, un šo vietu nosauca: Raudu ozols.
9 Un Dievs parādījās Jēkabam vēlreiz, kad tas nāca no Mezopotāmijas, un Viņš to svētīja.
10 Un Dievs sacīja viņam: “Tavs vārds ir Jēkabs, bet turpmāk tavs vārds nebūs Jēkabs, bet Israēls būs tavs vārds.” Un Viņš to nosauca par Israēlu.
11 Un Dievs viņu pamācīja: “Es esmu visuspēcīgais Dievs; augļojies un vairojies. Tauta, jā, pat tautu kopa lai ceļas no tevis, un ķēniņi nāks no taviem gurniem.
12 Un to zemi, ko Es biju devis Ābrahāmam un Īzākam, tev Es to došu, un taviem pēcnācējiem pēc tevis Es došu šo zemi.”
13 Un Dievs cēlās projām no viņa tai vietā, kur Viņš ar to bija runājis.
14 Bet Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni vietā, kur viņš bija ar Viņu runājis, akmens stabu, un lēja pār to slakāmo upuri, un viņš lēja pār to arī eļļu.
15 Un Jēkabs nosauca vietu, kurā Dievs ar viņu bija runājis, par Bēteli.
16 Un viņi devās ceļā no Bēteles; un, kad vēl bija atlicis kāds zemes pārgājiens līdz Efratai, Rahēlei bija jādzemdē, bet viņai bija grūti dzemdēt.
17 Un, tā kā viņai bija grūti dzemdēt, tad vecmāte viņai sacīja: “Nebīsties, arī šoreiz tev būs dēls.”
18 Un notika, viņas dvēselei šķiroties, jo tai bija jāmirst, tā nosauca viņu par Benoni[A], bet Jēkabs to nosauca par Benjamīnu[B].
19 Un Rahēle nomira un tika apglabāta pie ceļa uz Efratu, tas ir, uz Bētlemi.
20 Un Jēkabs uzcēla piemiņas akmeni pie viņas kapa vietas, tas ir Rahēles kapa akmens līdz šai dienai.
21 Un Israēls devās ceļā un uzcēla savu telti viņpus Migdalederas.
22 Un, kamēr Israēls vēl dzīvoja tanī zemē, Rūbens nāca un gulēja pie sava tēva blakussievas Bilhas, un Israēls to dabūja zināt. Un Jēkabam bija divpadsmit dēli.
23 Leas dēli ir: Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais, Simeons, Levijs, Jūda, Isašars un Zebulons.
24 Rahēles dēli ir: Jāzeps un Benjamīns.
25 Un Rahēles kalpones Bilhas dēli ir: Dans un Naftalis.
26 Un Leas kalpones Zilfas dēli ir: Gads un Ašers. Tie ir Jēkaba dēli, kas viņam tika dzemdēti Mezopotāmijā.
27 Un Jēkabs nāca pie sava tēva Īzāka uz Mamri, Kirijat-Arbas tuvumā. Tā ir Hebrona, kur Ābrahāms un Īzāks bija dzīvojuši kā svešinieki.
28 Bet Īzākam bija simts astoņdesmit gadi.
29 Un Īzāks kļuva vājš un nomira, un tika piepulcināts saviem ļaudīm, vecs un savu mūžu nodzīvojis, un Jēkabs un Ēsavs, viņa dēli, to apglabāja.

1. Mozus 36. nodaļa
1 Šie ir Ēsava, tas ir, Edoma, ciltsraksti.
2 Ēsavs ņēma sievas no Kānaāna meitām, hetieša Elona meitu Adu un hetieša Cibeona dēla Anas meitu Oholibāmu,
3 un Nebojota māsu, Ismaēla meitu Basmati.
4 Un Ada dzemdēja Ēsavam Ēlifasu, bet Basmate dzemdēja Reguēlu.
5 Oholibāma dzemdēja Jeusu, Jaālāmu un Korahu, tie ir Ēsava dēli, kas viņam tika dzemdēti Kānaāna zemē.
6 Un Ēsavs paņēma savas sievas, savus dēlus, savas meitas un visus sava nama iedzīvotājus, arī savus ganāmpulkus un visus liellopus, un visu savu mantību, kādu tas Kānaāna zemē bija ieguvis, un aizgāja uz citu zemi, prom no sava brāļa Jēkaba,
7 jo viņiem bija pārāk daudz mantas, lai tie varētu dzīvot kopā, un zeme, kurā viņi mita kā svešinieki, tos nevarēja viņu lopu dēļ uzturēt.
8 Un Ēsavs mita Seīras kalnos. Ēsavs ir Edoms.
9 Šie ir edomieša Ēsava, kas mita Seīras kalnos, ciltsraksti.
10 Šie ir Ēsava dēlu vārdi: Ēlifass, Adas, Ēsava sievas, dēls; Reguēls, Basmates, Ēsava sievas, dēls.
11 Un Ēlifasa dēli bija: Temans, Omārs, Cebo, Gaetams un Kenass.
12 Bet Timna bija Ēlifasa, Ēsava dēla, blakussieva. Un tā dzemdēja Ēlifasam Amaleku. Tie ir Ēsava sievas Adas dēli.
13 Bet šie ir Reguēla dēli: Nahats, Zerahs, Šamma un Misa. Tie ir Ēsava sievas Basmates dēli.
14 Un šie ir Ēsava sievas Oholibāmas, Anas meitas, Cibeona dēla meitas, dēli, kurus tā dzemdēja Ēsavam: Jeuss, Jaālāms un Korahs.
15 Šie ir cilšu vadoņi Ēsava dēlu starpā, Ēlifasa, Ēsava pirmdzimtā, dēli: Temjmans – vadonis, Omars – vadonis, Zepo – vadonis, Kenass – vadonis,
16 Korahs – vadonis, Gaetams – vadonis, Amaleks – vadonis. Tie ir Ēlifasa cilts vadoņi Edoma zemē; tie ir Adas dēli.
17 Un šie ir Ēsava dēla Reguēla dēli: Namjhats – vadonis, Zerahs – vadonis, Šamma – vadonis, Miza – vadonis; tie ir Reguēla cilts vadoņi Edoma zemē; tie ir Ēsava sievas Basmates dēli.
18 Un šie ir Ēsava sievas Oholibāmas dēli: Jeuss – vadonis, Jaālāms – vadonis, Korahs – vadonis; tie ir Oholibāmas cilts vadoņi, tā bija Anas meita un Ēsava sieva.
19 Tie ir Ēsava, tas ir, Edoma dēli, un tie ir viņu cilts vadoņi.
20 Un šie ir horieša Seīra dēli, kas dzīvoja tanī zemē: Lotans, Šobals, Cibeons, Ana,
21 Dišons, Ecers un Rišons; tie ir horiešu cilts vadoņi, Seīra dēli, Edoma zemē.
22 Un Lotana dēli bija Horis un Heimams, un Lotana māsa bija Timna.
23 Un šie ir Cobala dēli: Alvans, Manahats, Ēbals, Šefo un Onams.
24 Un šie ir Cibeona dēli: Aja un Ana; šis ir tas Ana, kas tuksnesī atrada siltos avotus, kad tas sava tēva Cibeona ēzeļus ganīja.
25 Un šie ir Anas bērni: Dišons un Oholibāma, Anas meita.
26 Un šie ir Dišona dēli: Hamrans, Ešbans, Jitrans un Kerans.
27 Un šie ir Ēcera dēli: Bilhans, Saāvans un Jaākans.
28 Un šie ir Disana dēli: Ūcs un Arans.
29 Šie ir horiešu cilts vadoņi: Lotans – vadonis, Sobals – vadonis, Cibeons – vadonis, Ana – vadonis,
30 Dišons – vadonis, Ecers – vadonis, Disans – vadonis. Tie ir horiešu cilts vadoņi pēc viņu novadiem Seīras zemē.
31 Un šie ir tie ķēniņi, kas valdīja Edoma zemē, iekāms israēliešiem bija kāds ķēniņš.
32 Bela, Beoras dēls, valdīja Edomā, un viņa pilsētas vārds bija Dinhaba.
33 Kad Bela nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Jobabs, Seraha dēls, no Bosras.
34 Kad Jobabs nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Husams no temeniešu zemes.
35 Kad Husams nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Hadads, Bedada dēls. Viņš ir tas, kas sakāva Midiānu Moāba laukos, un viņa pilsētas vārds ir Avita.
36 Kad Hadads nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Samla no Masrekas.
37 Kad Samla nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Sauls no Rehobotas pie lielās upes.
38 Kad Sauls nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Baal-Hanans, Akbora dēls.
39 Kad Baal-Hanans, Akbora dēls, nomira, viņa vietā par ķēniņu kļuva Hadars, un viņa pilsētas vārds bija Pagu un viņa sievas vārds Mehetabēle, Matreda meita, no Mezahabas.
40 Un šie ir Ēsava cilts vadoņu vārdi pēc viņu dzimtām, viņu dzīves vietām un viņu vārdiem: Timna – vadonis, Alva – vadonis, Jetets – vadonis,
41 Oholibāma – vadonis, Ēla – vadonis, Pinons – vadonis,
42 Kenass – vadonis, Temans – vadonis, Mibcars – vadonis,
43 Magdiēls – vadonis, Jerams – vadonis. Tie ir Edoma cilts vadoņi pēc viņu novadiem zemē, ko viņi bija ieguvuši. Un Ēsavs ir edomiešu tēvs.

1. Mozus 37. nodaļa
1 Bet Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē.
2 Un šis ir stāsts par Jēkaba cilti: Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem. Viņš bija vēl zēns un bija kopā ar Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem. Un Jāzeps izstāstīja viņu ļauno slavu tēvam.
3 Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm.
4 Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt.
5 Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk.
6 Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju.
7 Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.”
8 Un viņa brāļi sacīja tam: “Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?” Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ.
9 Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: “Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.”
10 Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: “Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?”
11 Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā.
12 Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sihemā,
13 Israēls sacīja Jāzepam: “Vai tavi brāļi negana lopus pie Sihemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem.” Un tas viņam atbildēja: “Es klausos.”
14 Un viņš tam sacīja: “Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man.” Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sihemu.
15 Viņu sastapa kāds vīrs, kad viņš, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: “Ko tu meklē?”
16 Un viņš atbildēja: “Es meklēju savus brāļus, saki man – kur viņi gana?”
17 Un tas cilvēks sacīja: “Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: iesim uz Dotanu.” Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā.
18 Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut.
19 Un viņi cits citam sacīja: “Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs!
20 Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis,- tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.”
21 Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: “Neatņemsim viņam dzīvību.”
22 Un Rūbens viņiem sacīja: “Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.” To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ.
23 Un notika, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus – šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā,
24 un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens.
25 Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavānu tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti.
26 Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: “Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam?
27 Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.” Un viņa brāļi tam paklausīja.
28 Un garām gāja midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti.
29 Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes.
30 Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: “Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?”
31 Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs
32 un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: “Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?”
33 Un viņš tos pazina un sacīja: “Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.”
34 Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ.
35 Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja.
36 Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam.

1. Mozus 38. nodaļa
1 Šinī laikā notika, ka Jūda nošķīrās no saviem brāļiem un apmetās pie kāda vīra no Adullāmas, vārdā Hiraha.
2 Un Jūda tur ieskatīja kāda kānaānieša meitu, tā vārds bija Sua, un viņš to paņēma un gāja pie tās.
3 Un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca tā vārdu: Gers.
4 Un tā tapa vēlreiz grūta un dzemdēja dēlu, un nosauca viņa vārdu: Onans.
5 Un viņa dzemdēja vēl vienu dēlu un nosauca tā vārdu: Šela. Viņa atradās Kezibā, kad viņa to dzemdēja.
6 Un Jūda ņēma sievu Geram, savam vecākajam dēlam, un tās vārds bija Tamāra.
7 Bet Gers, Jūdas vecākais dēls, bija Tā Kunga acīs ļauns, un Tas Kungs tam lika mirt.
8 Un Jūda sacīja Onanam: “Ej pie sava brāļa sievas un ņem to kā svainis par sievu, lai tavam brālim būtu pēcnācēji.”
9 Bet Onans, zinādams, ka tie nebūs viņa pēcnācēji, pie sava brāļa sievas iedams, izkaisīja zemē, lai nerastos pēcnācēji viņa brālim.
10 Bet Tam Kungam nepatika, ko tas darīja, un Viņš lika mirt arī viņam.
11 Un Jūda sacīja savai vedeklai Tamārai: “Atgriezies kā atraitne sava tēva mājās, kamēr mans dēls Šela pieaugs,” – jo viņš domāja, ka nenomirst arī viņš, tāpat kā viņa brāļi. Un Tamāra atgriezās sava tēva namā.
12 Bija pagājis ilgāks laiks, kad nomira Jūdas sieva, Suas meita. Kad Jūda bija beidzis sērot, viņš aizgāja pie savu avju cirpējiem uz Timnu; viņš, Jūda, un viņa draugs Hirahs no Adullāmas.
13 Un Tamārai tika teikts: “Redzi, tavs vīratēvs iet uz Timnu savas avis cirpt.”
14 Tad viņa novilka savas atraitnes laika drēbes, apsedzās ar plīvuru un satinusies apsēdās pie Enajimas vārtiem. Tā ir ceļā uz Timnu, jo viņa redzēja, ka Šela bija pieaudzis, bet viņa tam nebija dota par sievu.
15 Kad Jūda to ieraudzīja, tam šķita, ka tā ir netikle, tāpēc ka tai seja bija apsegta.
16 Un viņš nogriezās pie tās ceļa malā un sacīja: “Atļauj man nākt pie tevis,” – jo tas nezināja to esam savu vedeklu. Bet viņa sacīja: “Ko tu man dosi, ja tu nāksi pie manis?”
17 Un viņš sacīja: “Es atsūtīšu no saviem sīklopiem kādu āzīti.” Tad viņa sacīja: “Vai tu dotu ķīlu, kamēr tu to atsūti?”
18 Un viņš sacīja: “Kādu ķīlu lai es tev dodu?” Un viņa atbildēja: “Tavu cilts gredzenu, tavu ķēdi un tavu spieķi, kas tev rokā.” Un viņš tai deva tos un gāja pie tās, un tā tapa grūta no viņa.
19 Un tā piecēlās un aizgāja, nolika plīvuru un apvilka atkal savas atraitnes drēbes.
20 Un Jūda ar savu draugu, kas bija no Adullāmas, atsūtīja āzi, lai paņemtu no tās rokām ķīlas, bet tas to sievu neatrada.
21 Un viņš taujāja tās vietas iemītniekus, teikdams: “Kur ir tā netikle, kas Enajimas ceļa malā bija?” Un tie atbildēja: “Te neviena netikle nav bijusi.”
22 Un tā viņš atgriezās pie Jūdas, sacīdams: “Es neesmu tādu atradis, un arī tās vietas iedzīvotāji saka, ka tur netikle nav bijusi.”
23 Tad Jūda sacīja: “Lai viņa manis pēc to patur, tikai ka netopam kaunā! Piemini: es šo āzi esmu sūtījis, bet tu viņu neesi atradis.”
24 Un notika trešajā mēnesī, ka Jūdam tika šādi vēstīts: “Tamāra, tava vedekla, ir piekopusi netiklību, un viņa ir arī kļuvusi grūta dēļ savas netiklības.” Un Jūda sacīja: “Izvediet to, lai tā top sadedzināta!”
25 Kad viņa bija izvesta, tā sūtīja ziņu savam vīratēvam un sacīja: “No tā vīra, kam šīs lietas pieder, es esmu kļuvusi grūta. Vai pazīsti šo gredzenu, ķēdi un spieķi; kam tie pieder?”
26 Un Jūda tos pazina un teica: “Tā sieva ir taisnīgāka par mani, jo es tai neesmu devis Šelu, savu dēlu.” Un viņš vairs turpmāk negāja pie tās.
27 Un notika, viņas laikam pienākot dzemdēt, ka, lūk, dvīņi bija viņas miesās.
28 Un, viņai dzemdējot, viens bērns izbāza roku, un vecmāte paņēma to un apsēja rokai sarkanu pavedienu, sacīdama: “Tas ir iznācis pirmais.”
29 Tad tas atkal atvilka savu roku, un viņa brālis iznāca pirmais. Tad viņa sacīja: “Kāpēc tu esi viņai izplēsis plīsumu?” Un tā nosauca viņa vārdu: Perecs[A].
30 Un pēc tam iznāca viņa brālis, kam ap roku bija sarkans pavediens, un tā viņa vārdu nosauca: Zerahs[A].

1. Mozus 39. nodaļa
1 Bet Jāzeps tika novests uz Ēģipti, un ēģiptietis Potifars, faraona galma vīrs, sardzes priekšnieks, to nopirka no ismaēliešiem, kas viņu turp bija noveduši.
2 Bet Tas Kungs bija ar Jāzepu un visam, ko vien tas darīja, lika labi izdoties. Un viņš piemājoja sava kunga, ēģiptieša, namā.
3 Kad viņa īpašnieks redzēja, ka Tas Kungs bija ar viņu un ka visam, ko vien tas darīja, Tas Kungs lika viņa rokās labi izdoties,
4 tad Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un ielika visu, kas tam bija, viņa rokās.
5 Un no tā laika, kad viņš to bija iecēlis par pārvaldnieku savam namam un pār visu, kas tam bija, Tas Kungs Jāzepa dēļ svētīja ēģiptieša namu, un Tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja gan namā, gan tīrumā.
6 Viņš uzticēja visu, kas tam bija, Jāzepa rokām, un viņš nerūpējās pats ne par ko, izņemot par maizi, ko tas ēda. Bet Jāzeps bija skaists augumā un glīts izskatā.
7 Un pēc visiem šiem notikumiem gadījās, ka viņa kunga sieva meta savas acis uz Jāzepu un sacīja: “Guli pie manis.”
8 Bet viņš to noraidīja un sacīja sava kunga sievai: “Redzi, mans kungs nerūpējas ne par ko, kas te namā, un visu, kas tam pieder, viņš devis manās rokās.
9 Viņš pats šinī namā nav lielāks par mani, un viņš man neko nav šinī namā aizliedzis kā vien tevi, tāpēc ka tu esi viņa sieva. Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?”
10 Un notika, ka viņa diendienā tā runāja ar Jāzepu, bet viņš to neklausīja un negāja gulēt pie viņas.
11 Tad kādu dienu, kad viņš bija ienācis namā, lai padarītu savu darbu, un neviens cilvēks no nama ļaudīm negadījās klāt,
12 viņa sagrāba to pie viņa drēbēm, sacīdama: “Guli ar mani.” Bet viņš atstāja savas drēbes tās rokās, bēga un izskrēja ārā.
13 Kad tā redzēja, ka viņš savas drēbes ir pametis viņas rokās un izbēdzis ārā,
14 tā sasauca savus ļaudis un sacīja tiem: “Redziet, viņš atvedis pie mums šo ebreju vīru, lai mūs apsmietu; viņš nāca pie manis, lai ar mani gulētu, bet es sāku skaļā balsī kliegt.
15 Un notika, kad tas kļuva dzirdams, jo es savu balsi biju pacēlusi un brēcu, tad tas pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā.”
16 Un viņa paturēja tā drēbes pie sevis līdz tam laikam, kad viņas vīrs atgriezās savā namā.
17 Tad tā sacīja tam šos vārdus: “Tas ebreju vergs, kuru tu esi mums atvedis, nāca mani piesmiet.
18 Un, tiklīdz es pacēlu savu balsi un kliedzu, viņš pameta savas drēbes pie manis un izbēga ārā.”
19 Kad nu viņa kungs dzirdēja savas sievas stāstu, kādu tā viņam izstāstīja, kādu pārestību viņa vergs tai bija nodarījis, viņš iekaisa dusmās.
20 Un Jāzepa kungs paņēma to un iemeta cietumā, vietā, kur ķēniņa apcietinātie tika apsargāti, un nu viņš atradās tur, cietumā.
21 Bet Tas Kungs bija ar Jāzepu un tam parādīja žēlastību, un tas ieguva labvēlību cietuma priekšnieka acīs.
22 Un cietuma priekšnieks uzticēja Jāzepam visus apcietinātos, kas bija cietumā, un visu, kas tur bija darāms, to viņš darīja.
23 Un cietuma priekšnieks pats nerūpējās ne par vienu lietu, ko tas bija nodevis viņa rokā, tāpēc ka Tas Kungs bija ar viņu, un visam, ko vien viņš darīja, Tas Kungs lika labi izdoties.

1. Mozus 40. nodaļa
1 Un pēc šiem notikumiem Ēģiptes ķēniņa galvenais dzērienu devējs un galvenais maizes cepējs bija nogrēkojušies pret savu kungu – Ēģiptes ķēniņu.
2 Tad faraons apskaitās uz saviem divi galma vīriem, galveno dzērienu devēju un galveno maizes cepēju.
3 Un viņš novietoja tos apcietinājumā sardzes namā, cietumā, kur arī Jāzeps atradās apcietinājumā.
4 Un sardzes virsnieks tiem pielika Jāzepu, lai Jāzeps tiem kalpotu. Un tie labu laiku bija cietumā.
5 Un Ēģiptes ķēniņa galvenais dzērienu devējs un galvenais maizes cepējs, kas bija tagad apcietināti cietumā, abi sapņoja vienā naktī katrs savu sapni ar savu nozīmi.
6 Un no rīta Jāzeps nāca tos apraudzīt un ievēroja, ka tie bija īgni.
7 Un viņš prasīja abiem galma vīriem, kas ar viņu bija kopā cietumā, viņa pavēlnieka namā, sacīdams: “Kāpēc šodien jūsu sejas ir īgnas?”
8 Un tie tam atbildēja: “Mēs redzējām sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu.” Tad Jāzeps sacīja viņiem: “Vai Dievam nepiederas izskaidrot? Pastāstiet taču man.”
9 Tad galvenais dzērienu devējs izstāstīja savu sapni Jāzepam un sacīja viņam: “Es sapņoju, ka manā priekšā bija vīna koks.
10 Un pie vīna koka bija trīs stīgas, un te jau tās sāka zaļot, un arī ogas aizmetās, un ienācās ogu pilni ķekari.
11 Un faraona kauss bija manās rokās; es paņēmu vīnogas un izspiedu tās faraona kausā un devu kausu faraonam rokā.”
12 Un Jāzeps tam sacīja: “Šis ir tam izskaidrojums: trīs stīgas nozīmē trīs dienas.
13 Pēc trim dienām faraons pacels tavu galvu un atdos tev tavu amatu; un tu liksi faraona kausu atkal viņam rokā, gluži kā tas iepriekš bija parasts, kad tu biji viņa dzērienu devējs.
14 Bet piemini mani, kad tev labi klāsies, parādi man žēlastību un atgādini, lūdzu, mani faraonam, ka es tieku ārā no šī nama.
15 Jo zagšus es esmu atvests no ebreju zemes, un arī te es neesmu neko tādu darījis, ka viņi mani varētu ielikt šinī sprostā.”
16 Kad galvenais maizes cepējs redzēja, ka izskaidrojums bija labvēlīgs, viņš stāstīja Jāzepam: “Arī man bija savs sapnis: uz manas galvas man bija trīs maizes grozi.
17 Augšējā grozā bija visādi faraonam gatavoti cepumi, un putni tos ēda no groza virs manas galvas.”
18 Un Jāzeps atbildēja un sacīja: “Šī ir sapņa nozīme: trīs grozi nozīmē trīs dienas.
19 Pēc trim dienām faraons paņems tevi un pakārs tevi kokā, un putni knābās tavu miesu.”
20 Un trešajā dienā bija faraona dzimšanas diena, un tas rīkoja dzīres visiem saviem kalpiem un paaugstināja gan dzērienu devēju, gan maizes cepēju savu kalpu vidū.
21 Un viņš galveno dzērienu devēju no jauna iecēla amatā, un tas deva kausu faraona rokā.
22 Bet galveno maizes cepēju viņš pakāra, gluži kā Jāzeps to tiem bija paskaidrojis.
23 Bet galvenais dzērienu devējs vairs nedomāja par Jāzepu un aizmirsa viņu.

1. Mozus 41. nodaļa
1 Pēc divi gadiem faraonam bija sapnis: viņš stāvēja upes grīvā.
2 Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaista izskata un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros.
3 Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upes, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes malā.
4 Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas treknām miesām un skaista izskata govis. Un faraons pamodās.
5 Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas.
6 Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austreņa kaltētas.
7 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas. Un faraons atmodās un saprata, ka tas bija sapnis.
8 Un no rīta viņš bija satraukts savā garā un lika saaicināt visus Ēģiptes zīlniekus un visus gudros vīrus. Un faraons izstāstīja viņiem savu sapni, bet nebija neviena, kas to varētu izskaidrot.
9 Tad galvenais dzērienu devējs bilda faraonam, sacīdams: “Šodien man jāpiemin mans grēks.
10 Faraons reiz bija apskaities uz saviem kalpiem, un viņš iemeta mani cietumā sardzes virsnieka namā, mani un galveno maizes cepēju.
11 Un mēs vienā naktī redzējām sapņus: es un viņš, mēs sapņojām, un ikvienam sapnim bija savs saturs.
12 Un tur kopā ar mums bija ebreju jauneklis, sardzes priekšnieka kalps, tam mēs visu izstāstījām, un viņš mums izskaidroja mūsu sapņus, ko bijām sapņojuši, pateikdams katram viņa sapņa nozīmi.
13 Un, kā viņš tos bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla manā amatā, bet viņu pakāra.”
14 Un faraons lika ataicināt Jāzepu un lika tam steigšus atstāt cietumu. Un tas noskuvās, apmainīja savas drēbes un nāca pie faraona.
15 Un faraons sacīja Jāzepam: “Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.”
16 Un Jāzeps atbildēja faraonam: “Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam.”
17 Tad faraons sacīja Jāzepam: “Es sapņoju, ka stāvu upes malā.
18 Un redzi, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros.
19 Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tām, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata, un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija.
20 Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis.
21 Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos.
22 Un es atkal redzēju sapni: lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas.
23 Un redzi, septiņas izkaltušas, plānas un austreņa kaltētas vārpas auga aiz tām.
24 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē.”
25 Tad Jāzeps sacīja faraonam: “Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs.
26 Septiņas brangās govis ir septiņi gadi, un septiņas glītās vārpas arī ir septiņi gadi; tas ir viens sapnis.
27 Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austreņa kaltētās vārpas arī ir septiņi gadi, bada gadi.
28 Šis ir tas, par ko es sacīju faraonam: Dievs ir atklājis faraonam, ko Viņš darīs.
29 Redzi, nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē.
30 Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi.
31 Un netiks vairs pieminēta pārticība tanī zemē bada dēļ, kas sekos, jo tas būs ļoti smags.
32 Un, ka sapnis divreiz ir rādījies faraonam, ir tāpēc, ka Dievs tā lēmis un steigsies to arī piepildīt.
33 Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ pār visu Ēģiptes zemi.
34 Lai faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados.
35 Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, lai tā tiktu saglabāta.
36 Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tā zeme no bada netiks izpostīta.”
37 Un šie vārdi ļoti labi patika faraonam un viņa kalpiem.
38 Un faraons sacīja saviem kalpiem: “Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?”
39 Un faraons sacīja Jāzepam: “Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi.
40 Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem, tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.”
41 Un faraons sacīja Jāzepam: “Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi.”
42 Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu.
43 Un viņš lika tam braukt savos otrajos ratos, kas tam bija, un lika saukt viņa priekšā: “Metieties ceļos!” Tā viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi.
44 Un faraons sacīja Jāzepam: “Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē.”
45 Un faraons nosauca Jāzepu par Safnatpaneahu[A] un deva tam Onas priestera Potifara meitu Asnāti par sievu.
46 Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā. Pēc tam Jāzeps aizgāja no ķēniņa un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi.
47 Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu.
48 Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados, kādi bija Ēģiptes zemē, un lika pārtiku pilsētās; to labību, kas bija pilsētu apkārtējos laukos, viņš novietoja pilsētās.
49 Un Jāzeps sabēra labību lielā vairumā, kā jūras smiltis, ka to pārstāja mērīt, jo tā bija neizmērojama.
50 Un Jāzepam piedzima divi dēli, iekāms atnāca tie bada gadi; tos viņam dzemdēja Onas priestera Potifara meita Asnāte.
51 Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu: Manase[A], jo viņš teica: “Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un mana tēva namu.”
52 Bet otra dēla vārdu viņš nosauca: Efraims[A], jo: “Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē.”
53 Un septiņi pārticības gadi, kas bija Ēģiptes zemē, gāja uz beigām.
54 Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize.
55 Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: “Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks.”
56 Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga.
57 Un visi zemes iedzīvotāji nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību pie Jāzepa. Jo bads bija ļoti smags pa visu zemi.

1. Mozus 42. nodaļa
1 Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: “Kāpēc jūs skatāties cits uz citu?
2 Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst.”
3 Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes.
4 Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdzi, jo viņš sacīja: “Ka tam nenotiek kāda nelaime.”
5 Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads.
6 Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāļi nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā,
7 tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: “No kurienes jūs nākuši?” Un viņi atbildēja: “No Kānaāna zemes, lai pirktu labību.”
8 Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina.
9 Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: “Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.”
10 Un tie atbildēja: “Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt.
11 Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.”
12 Bet viņš teica uz tiem: “Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.”
13 Bet tie sacīja: “Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav.”
14 Tad Jāzeps viņiem sacīja: “Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki.
15 Tik tiešām, ka faraons dzīvs, pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp!
16 Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki.”
17 Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas.
18 Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: “Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dieva.
19 Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums, brāļiem, paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās.

20 Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies un jūs nemirsit.” Un tie darīja tā.
21 Un tie cits citam sacīja: “Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.”
22 Un Rūbens tiem atbildēja: “Vai es neteicu jums, sacīdams: neapgrēkosimies pie zēna, – bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.”
23 Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tur bija tulks starp tiem.
24 Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā.
25 Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļamaizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts.
26 Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes.
27 Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājvietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā.
28 Un viņš sacīja saviem brāļiem: “Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tā ir manā barības maisā.” Un sirds tiem pamira, jo tie bija izbijušies un teica cits citam: “Ko Dievs mums ir darījis?”
29 Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami:
30 “Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem.
31 Bet mēs teicām viņam: mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki.
32 Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē.
33 Un tas zemes kungs mums sacīja: pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums, brāļiem, atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet.
34 Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi.”
35 Un, izberot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās.
36 Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: “Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad arī Benjamīnu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!”
37 Tad Rūbens sacīja savam tēvam: “Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ.”
38 Un viņš sacīja: “Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kurā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manu sirmo galvu ar skumjām novestu pazemē.”

1. Mozus 43. nodaļa
1 Bet bads bija smags tanī zemē.
2 Un notika, kad tie jau bija patērējuši labību, kuru tie bija atveduši no Ēģiptes, tad viņu tēvs tiem sacīja: “Ejiet atkal un pērciet mums mazliet labības.”
3 Un Jūda tam sacīja: “Tas vīrs mums stingri piekodināja, teikdams: jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūs neatvedīsit savu brāli.
4 Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību.
5 Bet, ja tu neesi ar mieru sūtīt, mēs neiesim. Jo tas vīrs teica: jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūsu brālis nav ar jums.”
6 Un Israēls sacīja: “Kādēļ jūs man esat tādas bēdas darījuši, izpauzdami tam vīram, ka jums vēl ir kāds brālis?”
7 Bet tie atbildēja: “Šis vīrs jautādams jautāja par mums un mūsu dzimtu, sacīdams: vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums vēl ir kāds brālis? Tad mēs viņam skaidri pateicām, kāda tā lieta ir. Vai mēs varējām iedomāties, ka viņš mums sacīs: atvediet savu brāli.”
8 Tad Jūda sacīja Israēlam, savam tēvam: “Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem.
9 Es par viņu galvoju, no manas rokas tu viņu varēsi atprasīt. Ja es to pie tevis neatvedīšu un nenolikšu viņu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu būt vainīgs tavā priekšā.
10 Ja mēs tā nebūtu vilcinājušies, mēs tagad jau otru reizi būtu atgriezušies.”
11 Tad viņu tēvs Israēls tiem sacīja: “Ja tam tā jābūt, tad dariet arī tā. Ņemiet savos saiņos no šīs zemes augļiem un nonesiet to tam vīram kā dāvanu: mazliet balzama, mazliet medus, nardi, dārgas zāles, riekstus un mandeles.
12 Ņemiet arī divtik naudas sev līdzi; arī to naudu, kas atradās jūsu barības maisu virsgalā, paņemiet sev līdzi; var būt, ka notikusi pārskatīšanās.
13 Ņemiet arī savu brāli un celieties un ejiet pie tā vīra.
14 Un tas visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vīra priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi gan to jūsu brāli, gan Benjamīnu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti.”
15 Tad brāļi paņēma dāvanas un divtik naudas un satvēra pie rokas Benjamīnu, cēlās un nogāja uz Ēģipti un nostājās Jāzepa priekšā.
16 Un Jāzeps, ieraudzījis viņus un Benjamīnu, sacīja sava nama pārraugam: “Ieved šos vīrus namā, liec barokli nokaut un sagatavot, jo šie vīri ar mani ēdīs pusdienu.”
17 Un tas vīrs darīja, kā viņam Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā.
18 Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti, un sacīja: “Tas ir tās naudas dēļ, kas toreiz bija atlikta mūsu barības maisos, ka mēs tagad tiekam ievesti; viņi metīsies uz mums un ņems mūs ar mūsu ēzeļiem sev par vergiem.”
19 Un viņi aizgāja pie Jāzepa nama pārrauga un sarunājās ar to nama durvīs,
20 sacīdami: “Piedod, mūsu kungs, mēs jau reiz bijām šeit, lai pirktu labību.
21 Un, kad mēs bijām nonākuši savā mājvietā un bijām atraisījuši savus barības maisus, redzi, ikviens savā maisā, barības maisa virsgalā, atrada savu naudu, mūsu naudu pēc tās pilnā svara; mēs to esam līdzi atnesuši.
22 Arī citu naudu mēs vēl esam sev līdzi paņēmuši, lai pirktu barību. Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos.”
23 Viņš sacīja: “Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.” Un viņš lika izvest pie viņiem Simeonu.
24 Tad tas vīrs ieveda viņus Jāzepa namā un deva tiem ūdeni, ka tie varēja mazgāt savas kājas, un barību viņu ēzeļiem.
25 Un tie nolika dāvanu, pirms Jāzeps atnāca uz pusdienām, jo tie bija dzirdējuši, ka tie tur ēdīšot.
26 Kad Jāzeps ienāca namā, tad viņi tam pienesa dāvanu, kas atradās viņu rokās, un tie klanījās viņa priekšā līdz zemei.
27 Un viņš tiem jautāja: “Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? Vai viņš vēl ir dzīvs?”
28 Un tie sacīja: “Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi, un viņš vēl ir dzīvs.” Un tie noliecās un klanījās.
29 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjamīnu, savas mātes dēlu, un viņš sacīja: “Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuru jūs man stāstījāt?” Un viņš sacīja: “Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!”
30 Un Jāzeps steidzās, jo viņš bija pārāk aizkustināts, redzēdams savu brāli, un viņš meklēja, kur izraudāties; un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja.
31 Un, nomazgājis savu vaigu, viņš iznāca ārā un savaldīdamies teica: “Celiet priekšā ēdienu!”
32 Un tie nesa viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi, un ēģiptiešiem, kas pie viņa ēda, atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst ar ebrejiem kopā maizi. Jo tas ir apkaunojums ēģiptiešiem.
33 Un viņi sēdēja viņa priekšā pēc sava vecuma, no pirmdzimtā pēc viņa dzimšanas līdz jaunākajam pēc viņa dzimšanas; par to tie cits par citu brīnījās.
34 Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda daļa bija piecas reizes lielāka par to, ko citi dabūja. Un tie dzēra un kļuva priecīgi.

1. Mozus 44. nodaļa
1 Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: “Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsgalā.
2 Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū.” Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis.
3 No rīta, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti – viņi paši un viņu ēzeļi.
4 Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps sava nama pārraugam sacīja: “Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu?
5 Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer un no kā viņš mēdz nākotni pareģot. Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami.”
6 Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus.
7 Bet tie tam sacīja: “Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu.
8 Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu?
9 Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par vergiem.”
10 Un viņš sacīja: “Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par vergu, bet jūs būsit brīvi.”
11 Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu.
12 Un viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā.
13 Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā.
14 Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un tie krita viņa priekšā pie zemes.
15 Un Jāzeps sacīja tiem: “Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams paredzēšu?”
16 Tad Jūda sacīja: “Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam vergi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.”
17 Tad viņš sacīja: “Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par vergu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.”
18 Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: “Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam.
19 Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: vai jums vēl ir tēvs vai brālis?
20 Tad mēs teicām savam kungam: mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl.
21 Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt.
22 Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs.
23 Un tu sacīji saviem kalpiem: ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu.
24 Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus,
25 mūsu tēvs sacīja: ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst.
26 Tad mēs sacījām: mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo, kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs.
27 Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi.
28 Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai.
29 Un, ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā.
30 Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietin piesieta pie tā,
31 tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā.
32 Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā.
33 Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par vergu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup.
34 Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.”

1. Mozus 45. nodaļa
1 Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties to priekšā, kas ap viņu stāvēja, un viņš sauca: “Lai aiziet visi, kas pie manis!” Tad neviena vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem.
2 Un viņš pacēla savu balsi un sāka raudāt, tā ka to dzirdēja ēģiptieši un to dzirdēja faraona nams.
3 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?” Bet viņa brāļi nespēja atbildēt, jo tik iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot.
4 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Nāciet tuvāk klāt!” Un tie pienāca. Un viņš sacīja: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti.
5 Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.
6 Jo šis ir otrais bada gads šinī zemē, un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz pļaušanas.
7 Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku.
8 Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi.
9 Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: to tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies!
10 Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu, gan tu, gan tavi bērni, gan tavi bērnubērni, gan tavi sīklopi, gan tavi liellopi, gan viss, kas tev pieder.
11 Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir, jo vēl būs pieci bada gadi.
12 Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamīna acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā.
13 Un stāstiet manam tēvam par visu manu godību Ēģiptes zemē un par visu, ko jūs esat redzējuši; steidzieties, noejiet pie mana tēva!”
14 Un viņš krita Benjamīnam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamīns raudāja pie viņa krūts.
15 Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un, to darīdams, raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to.
16 Un šī ziņa kļuva zināma faraona namā, proti, ka atnākuši Jāzepa brāļi. Un tas patika faraonam un viņa kalpiem.
17 Un faraons sacīja Jāzepam: “Saki tā saviem brāļiem: dariet to, apseglojiet savus lopus un dodieties ceļā, un ejiet uz Kānaāna zemi.
18 Paņemiet savu tēvu un savu iedzīvi un nāciet pie manis: un es jums gribu dot Ēģiptes zemes labumu, un jūs ēdīsit šīs zemes labumu.
19 Un tu pavēli: tā jums būs darīt, ņemiet sev līdzi no Ēģiptes zemes ratus saviem bērniem un sievām un atvediet savu tēvu, un nāciet paši.
20 Lai jūsu acīm nav žēl jūsu iedzīves, jo visas Ēģiptes zemes labumi būs jūsu.”
21 Un Israēla bēni darīja tā, un Jāzeps deva tiem ratus, kā faraons to bija teicis, un deva tiem ceļamaizi līdzi ceļā.
22 Un ikvienam viņš deva savu drēbju kārtu, bet Benjamīnam viņš deva trīs simti seķeļu sudraba naudas un piecas drēbju kārtas.
23 Un savam tēvam viņš vēl sūtīja desmit ēzeļus, kas nesa dāvanas no Ēģiptes dārgumiem, desmit ēzeļu mātes, apkrautas ar labību, pārtiku un ceļamaizi tēvam.
24 Tad viņš atlaida savus brāļus, un tie aizgāja, bet viņš tiem sacīja: “Ceļā būdami, esiet bez bailēm.”
25 Tā viņi aizgāja no Ēģiptes un nonāca Kānaāna zemē pie sava tēva Jēkaba.
26 Un tie pavēstīja viņam: “Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!” Bet viņa sirds neiesila, jo viņš tiem nespēja ticēt.
27 Bet, kad tie atstāstīja viņam visus Jāzepa vārdus, kurus tas bija runājis uz viņiem, un tas ieraudzīja ratus, ko Jāzeps bija atsūtījis, lai aizvestu viņu, tad viņu tēva, Jēkaba, gars atdzīvojās.
28 Un Israēls sacīja: “Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.”

1. Mozus 46. nodaļa
1 Un Israēls devās ceļā ar visu, kas tam bija, un nonāca Bēršebā; un viņš upurēja kaujamos upurus sava tēva Īzāka Dievam.
2 Un Dievs runāja ar Israēlu parādībā naktī un sauca: “Jēkab, Jēkab!” Un viņš teica: “Te es esmu.”
3 Un Viņš sacīja: “Es esmu Dievs, tava tēva Dievs, nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu.
4 Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un Es tevi atkal vezdams atvedīšu atpakaļ, un Jāzeps ar savu roku aizspiedīs tavas acis.”
5 Tad Jēkabs cēlās no Bēršebas, un Israēla bērni veda Jēkabu, savu tēvu, un savus mazos bērnus un savas sievas ratos, kurus faraons bija sūtījis, lai tos atvestu.
6 Un tie paņēma savus ganāmpulkus un savu mantību, ko tie Kānaāna zemē bija ieguvuši, un tie devās uz Ēģipti – Jēkabs ar saviem pēcnācējiem.
7 Viņa dēli un viņa dēlu dēli bija kopā ar viņu, arī viņa meitas un viņa mazmeitas, un viss viņa dzimums. Viņš tos veda sev līdzi uz Ēģipti.
8 Un šie ir Israēla bērnu vārdi, kas pārcēlās uz Ēģipti, Jēkabs un viņa dēli: Rūbens, Jēkaba pirmdzimtais.
9 Rūbena dēli: Hanohs, Pallus, Hecrons un Karmijs.
10 Simeona dēli: Jemuēls, Jamīns, Ohads, Jahīns un Cohars un kānaānietes dēls Sauls.
11 Levija dēli: Geršons, Kohats un Merārijs.
12 Jūdas dēli: Gers, Onans, Šela, Perecs un Zerahs, bet Gers un Onans nomira Kānaānā. Bet Pereca dēli bija: Hecrons un Hamuls.
13 Isašara dēli: Tola, Pūva, Jobs un Šimrons.
14 Zebulona dēli: Sereds, Elons un Jahleēls.
15 Šie ir Leas bērni, kurus tā dzemdēja Jēkabam, Mezopotāmijā esot, kā arī meita Dīna; visi viņa dēli un viņa meitas; kopā trīsdesmit trīs dzīvas dvēseles.
16 Gada dēli: Cipons, Hagijs, Šunijs, Ecbons, Herijs, Arodijs un Arelijs.
17 Un Ašera dēli: Jimna un Jišva, Jišvijs, Berija, kā arī Sāra, to māsa. Un Berijas dēli: Hebers un Malkiēls.
18 Tie ir Zilfas dēli, kuru Lābans bija devis savai meitai Leai. Viņa dzemdēja Jēkabam sešpadsmit dvēseles.
19 Jēkaba sievas Rahēles dēli: Jāzeps un Benjamīns.
20 Un Jāzepam Ēģiptes zemē dzima dēli: Manase un Efraims. Tie piedzima no Onas priestera Potifara meitas Asnātes.
21 Benjamīna dēli: Bela, Bekers, Ašbels, Gera, Naamans, Ēhijs, Rošs, Mupims, Hupims un Ards.
22 Tie ir Rahēles bērni, kurus tā dzemdēja Jēkabam, kopā četrpadsmit dvēseles.
23 Dana dēls bija Hušims.
24 Naftaļa dēli: Jahceēls, Gunijs, Jecers un Šilems.
25 Tie ir Bilhas dēli, kuru Lābans bija devis savai meitai Rahēlei, un tā dzemdēja tos Jēkabam, kopā septiņas dvēseles.
26 Un visi, kas kopā ar Jēkabu pārcēlās uz Ēģipti; Jēkaba pēcnācēji, viņa dēlu sievas atskaitot, pavisam bija sešdesmit sešas dvēseles.
27 Un Jāzepa dēli, kas viņam dzima Ēģiptē, bija divas dvēseles. Un visa Jēkaba nama dvēseļu skaits, kas nogāja uz Ēģipti, bija septiņdesmit.
28 Bet Jūdu viņš sūtīja savā priekšā pie Jāzepa, lai saņemtu norādītās vietas Gošenē pirms viņa ierašanās. Kad viņi nonāca Gošenē,
29 tad Jāzeps lika sagatavot pajūgu un devās Israēlam pretī uz Gošeni. To ieraudzījis, tas krita viņam ap kaklu un ilgi raudāja pie viņa krūts.
30 Un Israēls sacīja Jāzepam: “Tagad labprāt gribu mirt, jo esmu tevi redzējis un zinu, ka tu vēl esi dzīvs.”
31 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem un sava tēva saimei: “Es iešu un paziņošu faraonam: mani brāļi un mans tēvs, kas mita Kānaāna zemē, ir atnākuši pie manis.
32 Un tie vīri ir avju gani; viņi ir ļaudis ar ganāmpulkiem un ir atveduši savus sīklopus un savus liellopus un visu, kas tiem pieder.
33 Kad nu faraons jūs liks saukt un prasīs: kāda ir jūsu nodarbošanās, -
34 tad atbildiet: tavi kalpi no mazām dienām ir lopkopji, mēs un arī mūsu tēvi, līdz šai dienai, – lai jūs varētu dzīvot Gošenē, jo ēģiptiešiem avju gani ir nicināmi.”

1. Mozus 47. nodaļa
1 Tad Jāzeps gāja un sacīja faraonam: “Mans tēvs un mani brāļi ar saviem sīklopiem un ar saviem liellopiem un ar visu, kas tiem pieder, ir atnākuši no Kānaāna zemes un tagad ir Gošenes zemē.”
2 Un viņš paņēma piecus vīrus no savu brāļu vidus un atveda tos pie faraona.
3 Un faraons sacīja viņa brāļiem: “Kāda jūsu nodarbošanās?” Tie atbildēja: “Tavi kalpi ir avju gani, kā mēs, tā arī mūsu tēvi.”
4 Un viņi sacīja faraonam: “Mēs esam nākuši, lai kā svešinieki piemājotu šinī zemē, jo nav ganību tiem sīklopiem, kas pieder taviem kalpiem, tāpēc ka bads Kānaāna zemē ir smags. Tad nu, lūdzams, atļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenes zemē.”
5 Tad faraons sacīja Jāzepam, teikdams: “Tavs tēvs un tavi brāļi ir atnākuši pie tevis.
6 Ēģiptes zeme ir tavā priekšā; vislabākajā zemes daļā lai apmetas tavs tēvs un tavi brāļi – Gošenes zemē, un, ja tu atzīsti, ka starp viņiem ir krietni vīri, tad iecel tos par pārraugiem tiem lopiem, kas man pieder.”
7 Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un stādīja priekšā to faraonam, un Jēkabs svētīja faraonu.
8 Un faraons prasīja Jēkabam: “Cik daudz tev gadu?”
9 Un Jēkabs sacīja faraonam: “Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu klejošanas laikos.”
10 Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona.
11 Tā Jāzeps iedeva savam tēvam un saviem brāļiem dzīves vietas un zemes īpašumus Ēģiptes labākajā daļā, Ramzesa novadā, kā to faraons bija pavēlējis.
12 Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi pēc bērnu skaita.
13 Un nebija maizes visā tanī zemē, jo bads bija jo smags, tā ka Ēģiptes zemei un Kānaāna zemei draudēja izmiršana.
14 Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā.
15 Kad nauda Ēģiptes zemē un Kānaāna zemē bija izsmelta, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa, teikdami: “Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt? Mums vairs nav naudas.”
16 Un Jāzeps atbildēja: “Atvediet man savus ganāmpulkus, tad es došu jums par jūsu lopiem, ja jums vairs nav naudas.”
17 Tad viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps iedeva tiem maizi pret zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem; un tanī gadā viņš tos apgādāja ar labību pret nodotiem lopiem.
18 Kad gads bija pagājis, tie arī nākamajā gadā nāca pie viņa un sacīja: “Mēs mūsu kungam nevaram slēpt, ka nauda ir pagalam, bet liellopi pieder mūsu kungam; mums nekā vairs cita nav mūsu kunga priekšā kā mēs paši un mūsu zeme.
19 Kāpēc lai mēs mirstam tavu acu priekšā, mēs un mūsu zeme? Pērc mūs un mūsu laukus pret maizi, tad mēs ar savu zemi būsim faraona vergi. Tikai dod labību sēklai, ka mēs paliekam dzīvi un nemirstam un zeme nepaliek par tuksnesi.”
20 Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka pārāk nepanesams bija bads. Tā zeme nonāca faraona īpašumā.
21 Un tautu viņš pārvērta par vergiem no viena Ēģiptes zemes gala līdz otram.
22 Tikai priesteru zemes viņš neuzpirka, jo priesteriem bija faraona dots likumīgs ienākums, un viņi pārtika no ienākuma, ko faraons viņiem bija nolicis, un tādēļ tie savus tīrumus nepārdeva.
23 Un Jāzeps sacīja tautai: “Redzi, es esmu tagad nopircis jūs un jūsu zemes faraonam. Te jums sēkla, ko savus laukus apsēt.
24 Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā daļa jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums gan tīruma sēklai, gan barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem.”
25 Un viņi atbildēja: “Tu mūsu dzīvības esi izglābis; ja mēs tikai varam atrast labvēlību sava kunga acīs, mēs būsim vergi faraonam.”
26 Un Jāzeps to izdeva kā likumu, kas līdz pat šai dienai pastāv Ēģiptes zemē, ka piektā daļa jādod faraonam. Tikai priesteru zemes nebija pakļautas faraonam.
27 Tā Israēls apmetās Gošenes zemē, Ēģiptē, un tiem bija tur īpašumi, un viņi augļojās un ļoti vairojās.
28 Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba mūža gadi bija simts četrdesmit septiņi gadi.
29 Kad tuvojās laiks, ka Israēlam bija jāmirst, tad viņš ataicināja savu dēlu Jāzepu un sacīja viņam: “Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad liec savu roku zem mana ciskas kaula un parādi man žēlastību un mīlestību – neapglabā mani Ēģiptes zemē,
30 bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un apglabā mani viņu kapos.” Tad tas sacīja: “Es darīšu, kā tu saki.”
31 Un viņš sacīja: “Zvēri man!” Un tas zvērēja viņam. Tad Israēls zemu noliecās savas gultas galvgalī.

1. Mozus 48. nodaļa
1 Un pēc šiem notikumiem Jāzepam tika sacīts: “Tavs tēvs ir sasirdzis.” Tad viņš paņēma savus divi dēlus, Manasi un Efraimu, sev līdzi
2 un sacīja Jēkabam: “Redzi, tavs dēls Jāzeps nāk pie tevis!” Tad Israēls atguva spēkus un apsēdās savā gultā.
3 Un Jēkabs sacīja Jāzepam: “Tas visuvarenais Dievs parādījās man Lūzā, Kānaāna zemē, un svētīja mani,
4 un man sacīja: redzi, Es būšu tas, kas tev liek augļoties un vairoties un kas tevi darīs par tautu kopu, un Es došu šo zemi par mūžīgu īpašumu taviem pēcnācējiem pēc tevis.
5 Tad nu tavi divi dēli, kas tev ir dzimuši Ēģiptes zemē, pirms es atnācu uz Ēģipti, Efraims un Manase, būs manējie, līdzīgi Rūbenam un Simeonam.
6 Bet tavi bērni, kas tev dzimuši pēc viņiem, piederēs tev, tiem jānes savu brāļu vārdi savās īpašuma tiesībās.
7 Bet man, nākot no Mezopotāmijas, nomira Rahēle Kānaāna zemē, vēl ceļā esot, nelielā attālumā no Efratas, un es viņu apglabāju tur ceļā uz Efratu, tas ir, uz Bētlemi.”
8 Kad Israēls ieraudzīja Jāzepa dēlus, tas sacīja: “Kas tie tādi?”
9 Un Jāzeps sacīja savam tēvam: “Tie ir mani dēli, kurus Dievs man ir devis.” Un viņš sacīja: “Pieved tos man tuvāk, ka es tos svētīju.”
10 Israēla acis vecuma dēļ bija tumšas, un viņš nevarēja redzēt; un viņš tos tam pieveda klāt, un tas tos apkampa un skūpstīja.
11 Un Israēls sacīja Jāzepam: “Es nedomāju, ka vēl redzēšu tavu vaigu, un redzi, tagad Dievs man licis redzēt arī tavus pēcnācējus.”
12 Un Jāzeps tos paņēma no viņa klēpja un noliecās viņa priekšā līdz zemei.
13 Un Jāzeps tos abus ņēma – Efraimu pie savas labās rokas, Israēlam pa kreisi, un Manasi kreisajā pusē, Israēlam pa labi, un tos pieveda viņam klāt.
14 Un Israēls izstiepa savu labo roku un lika to uz Efraima galvas, kaut gan tas bija tas jaunākais, un kreiso roku uz Manases galvas; viņš krusteniski lika savas rokas, kaut arī Manase bija pirmdzimtais.
15 Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: “Tas Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi, Ābrahāms un Īzāks, tas Dievs, kas man ir bijis mans gans visu manu mūžu, līdz pat šai dienai,
16 tas eņģelis, kas mani atpestījis no visa ļauna, tas lai svētī šos zēnus, ka viņu starpā dzīvo tālāk mans vārds, mana tēva Ābrahāma un Īzāka vārds, ka tie aug un vairojas zemes virsū.”
17 Un Jāzeps ievēroja, ka viņa tēvs savu labo roku lika uz Efraima galvas. Tas viņa acīm bija nepatīkami, un viņš satvēra sava tēva roku, lai to novirzītu no Efraima galvas uz Manases galvu.
18 Un Jāzeps sacīja savam tēvam: “Ne tā, mans tēvs, šis ir vecākais, liec savu labo roku uz viņa galvu.”
19 Bet viņa tēvs liedzās un sacīja: “Es zinu, mans dēls, es zinu ir to; arī tas taps par tautu, arī tas pieaugs, bet viņa jaunākais brālis būs lielāks par to, un viņa pēcnācēji būs tie, kas piepildīs zemi.”
20 Un viņš to svētīja tanī dienā, sacīdams: “Tavā vārdā Israēla dēli svētīsies. Tie teiks: lai Dievs tev dara tā, kā Viņš Efraimam un Manasem ir darījis.” Un viņš cēla Efraimu pār Manasi.
21 Un Israēls sacīja Jāzepam: “Redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un vedīs jūs atpakaļ jūsu zemē.
22 Un es tev dodu vienu kalna muguru vairāk par taviem brāļiem, kuru es esmu ieguvis no amoriešiem ar savu zobenu un ar savu loku.”

1. Mozus 49. nodaļa
1 Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: “Sapulcējieties, es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās.
2 Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu!
3 Rūben, mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā.
4 Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks, jo tu gāji sava tēva atdusas vietā toreiz, tu apkrāvies ar vainu, manā gultā kāpdams.
5 Simeons un Levijs – tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji.
6 Viņu padomam lai nepiebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds, jo tie savās dusmās ir nokāvuši cilvēkus un savā patvaļā sakropļojuši vēršus.
7 Nolādētas lai ir viņu dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs! Es tos sadalīšu starp Jēkaba ciltīm un izkaisīšu viņus Israēlā.
8 Bet Jūda – tevi tavi brāļi teiks; tava roka grābs tavu ienaidnieku skaustu, un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli.
9 Jauns lauva ir Jūda, no laupījuma tu augi liels, mans dēls! Tagad tas notupies, izstiepies kā lauva, kā lauvas māte. Kas gan viņu piecels?
10 Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo[A] nāks. Viņam tautas klausīs.
11 Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.
12 Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu apmetni vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi.
13 Zebulons apmetas jūras malā, viņš mīt pie kuģu ostām, un viņa platība sniedzas līdz Sidonai.
14 Isašars ir kaulains ēzelis, viņš guļ starp aplokiem.
15 Viņš redz, cik labi ir dusēt savā zemē, cik tā jauka, jo viņš ir liecis savu muguru zem nastas un klausībā kalpojis kungiem.
16 Dans spriedīs tiesu savai tautai kā vienai no Israēla ciltīm.
17 Dans ir kā čūska uz ceļa, kā bīstama odze tekas malā, kas iedzeļ pat zirgam nagā, tā ka jājējs krīt atpakaļ.
18 Kungs, es ceru uz Tavu pestīšanu!
19 Gads – dzinēji viņu dzen, bet viņš dzenas tiem pa pēdām.
20 Ašera maize būs trekna, un tas spēs pat ķēniņam dot gardumus.
21 Naftalis – tramīga stirna, kas pauž skaistus vārdus.
22 Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri.
23 Strēlnieki cēla nemieru, viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu,
24 tomēr viņa loks nelūza, un viņa elkoņi palika stipri. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans – Israēla klints.
25 No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja.
26 Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem.
27 Benjamīns ir plēsīgs vilks, kas no rīta ieguvumu ēd un vakarā laupījumu sadala.”
28 Visas tās ir Israēla divpadsmit ciltis, un tie ir vārdi, kurus viņu tēvs viņiem sacīja, kad viņš tos svētīja, ikvienu ar savu īpašu svētību viņš tos svētīdams svētīja.
29 Un viņš pavēlēja tiem, sacīdams: “Es tagad piepulcēšos savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem tanī alā, kas atrodas hetieša Efrona tīrumā,
30 tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā, iepretim Mamrei, Kānaāna zemē, tanī laukā, kuru Ābrahāms nopirka no hetieša Efrona sev par kapa vietu.
31 Tur viņi ir apglabājuši Ābrahāmu un Sāru, viņa sievu, tur viņi apglabājuši arī Īzāku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apglabājis Leu.
32 Tīrumā un alā, kas tanī ir, kas pirkti no Heta bērniem.”
33 Un, kad Jēkabs bija beidzis dot pavēles saviem dēliem, viņš savilka savas kājas atpakaļ gultā; viņš nomira un tika piepulcināts savai tautai.

1. Mozus 50. nodaļa
1 Tad Jāzeps krita pie sava tēva vaiga, raudāja un skūpstīja viņu.
2 Un Jāzeps pavēlēja dziedniekiem, saviem kalpiem, viņa tēvu iebalzamēt. Un dziednieki iebalzamēja Israēlu.
3 Tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz vajag balzamēšanai. Pēc tam ēģiptieši to apraudāja septiņdesmit dienas.
4 Un, kad viņa apraudāšanas laiks bija beidzies, tad Jāzeps sacīja faraona nama iedzīvotājiem: “Ja jūs esat man labvēlīgi, tad sakiet manā vietā faraonam:
5 mans tēvs lika man ar zvērestu apstiprināt, sacīdams: es mirstu, bet tu apglabā mani manā kapā, kuru esmu sev izcirtis Kānaāna zemē, tur tev mani jāapglabā.
6 Es tagad gribu doties turp un gribu apglabāt savu tēvu un tad griezties atpakaļ.”
7 Un Jāzeps aizgāja, lai apglabātu savu tēvu, un ar viņu kopā gāja visi faraona kalpi, viņa nama vecākie un visi Ēģiptes zemes vecākie,
8 un viss Jāzepa nams un viņa brāļi un viņa tēva nams, tikai savus mazos bērnus, savus sīklopus un liellopus tie atstāja Gošenes zemē.
9 Līdz ar viņu devās ceļā arī rati un jātnieki, visi kopā ļoti liels pulks.
10 Un viņš aizgāja līdz Goren-atadai, kas ir viņpus Jordānas; un viņi tur gauži apraudāja to. Viņš savam tēvam sarīkoja septiņas dienas sēras.
11 Kad Kānaāna zemes iedzīvotāji vēroja mirušā apraudāšanu pie Goren-atadas, tad tie teica: ēģiptiešiem ir jo lielas sēras, – tādēļ to vietu pie Jordānas pārejas sauc Ebel-Mizrajima[A].
12 Tā viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis:
13 viņi to aizveda uz Kānaāna zemi un apglabāja Makpelas tīrumā, alā, kuru Ābrahāms kopā ar tīrumu bija pircis sev par kapa vietu no hetieša Efrona, iepretim Mamrei.
14 Un Jāzeps pēc tēva apglabāšanas atgriezās Ēģiptes zemē līdz ar saviem brāļiem un visiem tiem, kas bija gājuši ar viņu, lai apglabātu viņa tēvu.
15 Kad Jāzepa brāļi redzēja, ka viņu tēvs ir miris, tad tie sacīja: “Ka tik Jāzeps mūs neienīst un neatmaksā visu to ļaunu, ko mēs viņam esam darījuši.”
16 Tādēļ tie pavēstīja Jāzepam: “Tā tavs tēvs to ir pavēlējis, pirms nāves sacīdams:
17 sakait tā Jāzepam: piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, jo tie tev darījuši ļaunu! – Bet tagad piedod mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!” Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja.
18 Tagad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: “Redzi, mēs tev gribam būt vergi.”
19 Un Jāzeps sacīja viņiem: “Nebīstaities, vai tad es esmu Dieva vietā?
20 Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus.
21 Bet tagad nebīstaities, es gādāšu par jums un jūsu bērniem.” Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm.
22 Tā Jāzeps apmetās Ēģiptē, viņš un viņa tēva nams. Un Jāzepam bija simts desmit gadi.
23 Jāzeps pieredzēja no Efraima bērniem trīs paaudzes, un arī Manases dēla Mahīra bērni piedzima uz Jāzepa ceļiem.
24 Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: “Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.”
25 Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: “Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes.”
26 Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptē šķirstā.

Bībeles teksts: © Latvijas Bībeles Biedrība. Izmantots ar LBB atļauju. Visas tiesības rezervētas.

Бытие 30-50

Бытие 30
1 И увидела Рахиль, что она не рождает детей Иакову, и позавидовала Рахиль сестре своей, и сказала Иакову: дай мне детей, а если не так, я умираю.
2 Иаков разгневался на Рахиль и сказал: разве я Бог, Который не дал тебе плода чрева?
3 Она сказала: вот служанка моя Валла; войди к ней; пусть она родит на колени мои, чтобы и я имела детей от нее.
4 И дала она Валлу, служанку свою, в жену ему; и вошел к ней Иаков.
5 Валла зачала и родила Иакову сына.
6 И сказала Рахиль: судил мне Бог, и услышал голос мой, и дал мне сына. Посему нарекла ему имя: Дан.
7 И еще зачала и родила Валла, служанка Рахилина, другого сына Иакову.
8 И сказала Рахиль: борьбою сильною боролась я с сестрою моею и превозмогла. И нарекла ему имя: Неффалим.
9 Лия увидела, что перестала рождать, и взяла служанку свою Зелфу, и дала ее Иакову в жену.
10 И Зелфа, служанка Лиина, родила Иакову сына.
11 И сказала Лия: прибавилось. И нарекла ему имя: Гад.
12 И родила Зелфа, служанка Лии, другого сына Иакову.
13 И сказала Лия: к благу моему, ибо блаженною будут называть меня женщины. И нарекла ему имя: Асир.

14 Рувим пошел во время жатвы пшеницы, и нашел мандрагоровые яблоки в поле, и принес их Лии, матери своей. И Рахиль сказала Лии: дай мне мандрагоров сына твоего.
15 Но она сказала ей: неужели мало тебе завладеть мужем моим, что ты домогаешься и мандрагоров сына моего? Рахиль сказала: так пусть он ляжет с тобою эту ночь, за мандрагоры сына твоего.
16 Иаков пришел с поля вечером, и Лия вышла ему навстречу и сказала: войди ко мне; ибо я купила тебя за мандрагоры сына моего. И лег он с нею в ту ночь.
17 И услышал Бог Лию, и она зачала и родила Иакову пятого сына.
18 И сказала Лия: Бог дал возмездие мне за то, что я отдала служанку мою мужу моему. И нарекла ему имя: Иссахар.
19 И еще зачала Лия и родила Иакову шестого сына.
20 И сказала Лия: Бог дал мне прекрасный дар; теперь будет жить у меня муж мой, ибо я родила ему шесть сынов. И нарекла ему имя: Завулон.
21 Потом родила дочь и нарекла ей имя: Дина.
22 И вспомнил Бог о Рахили, и услышал ее Бог, и отверз утробу ее.
23 Она зачала и родила сына, и сказала: снял Бог позор мой.
24 И нарекла ему имя: Иосиф, сказав: Господь даст мне и другого сына.

25 После того, как Рахиль родила Иосифа, Иаков сказал Лавану: отпусти меня, и пойду я в свое место, и в свою землю;
26 отдай жен моих и детей моих, за которых я служил тебе, и я пойду, ибо ты знаешь службу мою, какую я служил тебе.
27 И сказал ему Лаван: о, если бы я нашел благоволение пред очами твоими! я примечаю, что за тебя Господь благословил меня.
28 И сказал: назначь себе награду от меня, и я дам.
29 И сказал ему [Иаков]: ты знаешь, как я служил тебе, и каков стал скот твой при мне;
30 ибо мало было у тебя до меня, а стало много; Господь благословил тебя с приходом моим; когда же я буду работать для своего дома?
31 И сказал [Лаван]: что дать тебе? Иаков сказал: не давай мне ничего. Если только сделаешь мне, что я скажу, то я опять буду пасти и стеречь овец твоих.
32 Я пройду сегодня по всему [стаду] овец твоих; отдели из него всякий скот с крапинами и с пятнами, всякую скотину черную из овец, также с пятнами и с крапинами из коз. [Такой скот] будет наградою мне.
33 И будет говорить за меня пред тобою справедливость моя в следующее время, когда придешь посмотреть награду мою. Всякая из коз не с крапинами и не с пятнами, и из овец не черная, краденое это у меня.
34 Лаван сказал: хорошо, пусть будет по твоему слову.
35 И отделил в тот день козлов пестрых и с пятнами, и всех коз с крапинами и с пятнами, всех, на которых было [несколько] белого, и всех черных овец, и отдал на руки сыновьям своим;
36 и назначил расстояние между собою и между Иаковом на три дня пути. Иаков же пас остальной мелкий скот Лаванов.

37 И взял Иаков свежих прутьев тополевых, миндальных и яворовых, и вырезал на них белые полосы, сняв кору до белизны, которая на прутьях,
38 и положил прутья с нарезкою перед скотом в водопойных корытах, куда скот приходил пить, и где, приходя пить, зачинал пред прутьями.
39 И зачинал скот пред прутьями, и рождался скот пестрый, и с крапинами, и с пятнами.
40 И отделял Иаков ягнят и ставил скот лицем к пестрому и всему черному скоту Лаванову; и держал свои стада особо и не ставил их вместе со скотом Лавана.
41 Каждый раз, когда зачинал скот крепкий, Иаков клал прутья в корытах пред глазами скота, чтобы он зачинал пред прутьями.
42 А когда зачинал скот слабый, тогда он не клал. И доставался слабый [скот] Лавану, а крепкий Иакову.
43 И сделался этот человек весьма, весьма богатым, и было у него множество мелкого скота, и рабынь, и рабов, и верблюдов, и ослов.

Бытие 31
1 И услышал [Иаков] слова сынов Лавановых, которые говорили: Иаков завладел всем, что было у отца нашего, и из имения отца нашего составил все богатство сие.
2 И увидел Иаков лице Лавана, и вот, оно не таково к нему, как было вчера и третьего дня.
3 И сказал Господь Иакову: возвратись в землю отцов твоих и на родину твою; и Я буду с тобою.
4 И послал Иаков, и призвал Рахиль и Лию в поле, к [стаду] мелкого скота своего,
5 и сказал им: я вижу лице отца вашего, что оно ко мне не таково, как было вчера и третьего дня; но Бог отца моего был со мною;
6 вы сами знаете, что я всеми силами служил отцу вашему,
7 а отец ваш обманывал меня и раз десять переменял награду мою; но Бог не попустил ему сделать мне зло.
8 Когда сказал он, что [скот] с крапинами будет тебе в награду, то скот весь родил с крапинами. А когда он сказал: пестрые будут тебе в награду, то скот весь и родил пестрых.
9 И отнял Бог скот у отца вашего и дал мне.
10 Однажды в такое время, когда скот зачинает, я взглянул и увидел во сне, и вот козлы, поднявшиеся на скот, пестрые с крапинами и пятнами.
11 Ангел Божий сказал мне во сне: Иаков! Я сказал: вот я.
12 Он сказал: возведи очи твои и посмотри: все козлы, поднявшиеся на скот, пестрые, с крапинами и с пятнами, ибо Я вижу все, что Лаван делает с тобою;
13 Я Бог [явившийся тебе] в Вефиле, где ты возлил елей на памятник и где ты дал Мне обет; теперь встань, выйди из земли сей и возвратись в землю родины твоей.
14 Рахиль и Лия сказали ему в ответ: есть ли еще нам доля и наследство в доме отца нашего?
15 не за чужих ли он нас почитает? ибо он продал нас и съел даже серебро наше;
16 посему все богатство, которое Бог отнял у отца нашего, есть наше и детей наших; итак делай все, что Бог сказал тебе.

17 И встал Иаков, и посадил детей своих и жен своих на верблюдов,
18 и взял с собою весь скот свой и все богатство свое, которое приобрел, скот собственный его, который он приобрел в Месопотамии, чтобы идти к Исааку, отцу своему, в землю Ханаанскую.
19 И как Лаван пошел стричь скот свой, то Рахиль похитила идолов, которые были у отца ее.
20 Иаков же похитил сердце у Лавана Арамеянина, потому что не известил его, что удаляется.
21 И ушел со всем, что у него было; и, встав, перешел реку и направился к горе Галаад.
22 На третий день сказали Лавану, что Иаков ушел.
23 Тогда он взял с собою родственников своих, и гнался за ним семь дней, и догнал его на горе Галаад.
24 И пришел Бог к Лавану Арамеянину ночью во сне и сказал ему: берегись, не говори Иакову ни доброго, ни худого.

25 И догнал Лаван Иакова; Иаков же поставил шатер свой на горе, и Лаван со сродниками своими поставил на горе Галаад.
26 И сказал Лаван Иакову: что ты сделал? для чего ты обманул меня, и увел дочерей моих, как плененных оружием?
27 зачем ты убежал тайно, и укрылся от меня, и не сказал мне? я отпустил бы тебя с веселием и с песнями, с тимпаном и с гуслями;
28 ты не позволил мне даже поцеловать внуков моих и дочерей моих; безрассудно ты сделал.
29 Есть в руке моей сила сделать вам зло; но Бог отца вашего вчера говорил ко мне и сказал: берегись, не говори Иакову ни хорошего, ни худого.
30 Но пусть бы ты ушел, потому что ты нетерпеливо захотел быть в доме отца твоего, –зачем ты украл богов моих?
31 Иаков отвечал Лавану и сказал: [я] боялся, ибо я думал, не отнял бы ты у меня дочерей своих.
32 у кого найдешь богов твоих, тот не будет жив; при родственниках наших узнавай, что у меня, и возьми себе. Иаков не знал, что Рахиль украла их.
33 И ходил Лаван в шатер Иакова, и в шатер Лии, и в шатер двух рабынь, но не нашел. И, выйдя из шатра Лии, вошел в шатер Рахили.
34 Рахиль же взяла идолов, и положила их под верблюжье седло и села на них. И обыскал Лаван весь шатер; но не нашел.
35 Она же сказала отцу своему: да не прогневается господин мой, что я не могу встать пред тобою, ибо у меня обыкновенное женское. И он искал, но не нашел идолов.

36 Иаков рассердился и вступил в спор с Лаваном. И начал Иаков говорить и сказал Лавану: какая вина моя, какой грех мой, что ты преследуешь меня?
37 ты осмотрел у меня все вещи, что нашел ты из всех вещей твоего дома? покажи здесь пред родственниками моими и пред родственниками твоими; пусть они рассудят между нами обоими.
38 Вот, двадцать лет я [был] у тебя; овцы твои и козы твои не выкидывали; овнов стада твоего я не ел;
39 растерзанного зверем я не приносил к тебе, это был мой убыток; ты с меня взыскивал, днем ли что пропадало, ночью ли пропадало;
40 я томился днем от жара, а ночью от стужи, и сон мой убегал от глаз моих.
41 Таковы мои двадцать лет в доме твоем. Я служил тебе четырнадцать лет за двух дочерей твоих и шесть лет за скот твой, а ты десять раз переменял награду мою.
42 Если бы не был со мною Бог отца моего, Бог Авраама и страх Исаака, ты бы теперь отпустил меня ни с чем. Бог увидел бедствие мое и труд рук моих и вступился [за меня] вчера.

43 И отвечал Лаван и сказал Иакову: дочери–мои дочери; дети–мои дети; скот–мой скот, и все, что ты видишь, это мое: могу ли я что сделать теперь с дочерями моими и с детьми их, которые рождены ими?
44 Теперь заключим союз я и ты, и это будет свидетельством между мною и тобою.
45 И взял Иаков камень и поставил его памятником.
46 И сказал Иаков родственникам своим: наберите камней. Они взяли камни, и сделали холм, и ели там на холме.
47 И назвал его Лаван: Иегар-Сагадуфа; а Иаков назвал его Галаадом.
48 И сказал Лаван: сегодня этот холм между мною и тобою свидетель. Посему и наречено ему имя: Галаад,
49 [также]: Мицпа, оттого, что Лаван сказал: да надзирает Господь надо мною и над тобою, когда мы скроемся друг от друга;
50 если ты будешь худо поступать с дочерями моими, или если возьмешь жен сверх дочерей моих, то, хотя нет человека между нами, но смотри, Бог свидетель между мною и между тобою.
51 И сказал Лаван Иакову: вот холм сей и вот памятник, который я поставил между мною и тобою;
52 этот холм свидетель, и этот памятник свидетель, что ни я не перейду к тебе за этот холм, ни ты не перейдешь ко мне за этот холм и за этот памятник, для зла;
53 Бог Авраамов и Бог Нахоров да судит между нами, Бог отца их. Иаков поклялся страхом отца своего Исаака.
54 И заколол Иаков жертву на горе и позвал родственников своих есть хлеб; и они ели хлеб и ночевали на горе.
55 И встал Лаван рано утром и поцеловал внуков своих и дочерей своих, и благословил их. И пошел и возвратился Лаван в свое место.

Бытие 32
1 А Иаков пошел путем своим. И встретили его Ангелы Божии.
2 Иаков, увидев их, сказал: это ополчение Божие. И нарек имя месту тому: Маханаим.

3 И послал Иаков пред собою вестников к брату своему Исаву в землю Сеир, в область Едом,
4 и приказал им, сказав: так скажите господину моему Исаву: вот что говорит раб твой Иаков: я жил у Лавана и прожил доныне;
5 и есть у меня волы и ослы и мелкий скот, и рабы и рабыни; и я послал известить [о себе] господина моего, дабы приобрести благоволение пред очами твоими.
6 И возвратились вестники к Иакову и сказали: мы ходили к брату твоему Исаву; он идет навстречу тебе, и с ним четыреста человек.
7 Иаков очень испугался и смутился; и разделил людей, бывших с ним, и скот мелкий и крупный и верблюдов на два стана.
8 И сказал: если Исав нападет на один стан и побьет его, то остальной стан может спастись.

9 И сказал Иаков: Боже отца моего Авраама и Боже отца моего Исаака, Господи, сказавший мне: возвратись в землю твою, на родину твою, и Я буду благотворить тебе!
10 Недостоин я всех милостей и всех благодеяний, которые Ты сотворил рабу Твоему, ибо я с посохом моим перешел этот Иордан, а теперь у меня два стана.
11 Избавь меня от руки брата моего, от руки Исава, ибо я боюсь его, чтобы он, придя, не убил меня [и] матери с детьми.
12 Ты сказал: Я буду благотворить тебе и сделаю потомство твое, как песок морской, которого не исчислить от множества.

13 И ночевал там [Иаков] в ту ночь. И взял из того, что у него было, в подарок Исаву, брату своему:
14 двести коз, двадцать козлов, двести овец, двадцать овнов,
15 тридцать верблюдиц дойных с жеребятами их, сорок коров, десять волов, двадцать ослиц, десять ослов.
16 И дал в руки рабам своим каждое стадо особо и сказал рабам своим: пойдите предо мною и оставляйте расстояние от стада до стада.
17 И приказал первому, сказав: когда брат мой Исав встретится тебе и спросит тебя, говоря: чей ты? и куда идешь? и чье это [стадо] пред тобою?
18 то скажи: раба твоего Иакова; это подарок, посланный господину моему Исаву; вот, и сам он за нами.
19 То же приказал он и второму, и третьему, и всем, которые шли за стадами, говоря: так скажите Исаву, когда встретите его;
20 и скажите: вот, и раб твой Иаков за нами. Ибо он сказал [сам в себе]: умилостивлю его дарами, которые идут предо мною, и потом увижу лице его; может быть, и примет меня.
21 И пошли дары пред ним, а он ту ночь ночевал в стане.
22 И встал в ту ночь, и, взяв двух жен своих и двух рабынь своих, и одиннадцать сынов своих, перешел через Иавок вброд;
23 и, взяв их, перевел через поток, и перевел все, что у него [было].

24 И остался Иаков один. И боролся Некто с ним до появления зари;
25 и, увидев, что не одолевает его, коснулся состава бедра его и повредил состав бедра у Иакова, когда он боролся с Ним.
26 И сказал: отпусти Меня, ибо взошла заря. Иаков сказал: не отпущу Тебя, пока не благословишь меня.
27 И сказал: как имя твое? Он сказал: Иаков.
28 И сказал: отныне имя тебе будет не Иаков, а Израиль, ибо ты боролся с Богом, и человеков одолевать будешь.
29 Спросил и Иаков, говоря: скажи имя Твое. И Он сказал: на что ты спрашиваешь о имени Моем? И благословил его там.
30 И нарек Иаков имя месту тому: Пенуэл; ибо, [говорил он], я видел Бога лицем к лицу, и сохранилась душа моя.
31 И взошло солнце, когда он проходил Пенуэл; и хромал он на бедро свое.
32 Поэтому и доныне сыны Израилевы не едят жилы, которая на составе бедра, потому что [Боровшийся] коснулся жилы на составе бедра Иакова.

Бытие 33
1 Взглянул Иаков и увидел, и вот, идет Исав, и с ним четыреста человек. И разделил детей Лии, Рахили и двух служанок.
2 И поставил служанок и детей их впереди, Лию и детей ее за ними, а Рахиль и Иосифа позади.
3 А сам пошел пред ними и поклонился до земли семь раз, подходя к брату своему.
4 И побежал Исав к нему навстречу и обнял его, и пал на шею его и целовал его, и плакали.

5 И взглянул и увидел жен и детей и сказал: кто это у тебя? [Иаков] сказал: дети, которых Бог даровал рабу твоему.
6 И подошли служанки и дети их и поклонились;
7 подошла и Лия и дети ее и поклонились; наконец подошли Иосиф и Рахиль и поклонились.
8 И сказал Исав: для чего у тебя это множество, которое я встретил? И сказал Иаков: дабы приобрести благоволение в очах господина моего.
9 Исав сказал: у меня много, брат мой; пусть будет твое у тебя.
10 Иаков сказал: нет, если я приобрел благоволение в очах твоих, прими дар мой от руки моей, ибо я увидел лице твое, как бы кто увидел лице Божие, и ты был благосклонен ко мне;
11 прими благословение мое, которое я принес тебе, потому что Бог даровал мне, и есть у меня всё. И упросил его, и тот взял
12 и сказал: поднимемся и пойдем; и я пойду пред тобою.
13 Иаков сказал ему: господин мой знает, что дети нежны, а мелкий и крупный скот у меня дойный: если погнать его один день, то помрет весь скот;
14 пусть господин мой пойдет впереди раба своего, а я пойду медленно, как пойдет скот, который предо мною, и как пойдут дети, и приду к господину моему в Сеир.
15 Исав сказал: оставлю я с тобою [несколько] из людей, которые при мне. Иаков сказал: к чему это? только бы мне приобрести благоволение в очах господина моего!

16 И возвратился Исав в тот же день путем своим в Сеир.
17 А Иаков двинулся в Сокхоф, и построил себе дом, и для скота своего сделал шалаши. От сего он нарек имя месту: Сокхоф.
18 Иаков, возвратившись из Месопотамии, благополучно пришел в город Сихем, который в земле Ханаанской, и расположился пред городом.
19 И купил часть поля, на котором раскинул шатер свой, у сынов Еммора, отца Сихемова, за сто монет.
20 И поставил там жертвенник, и призвал имя Господа Бога Израилева.

Бытие 34
1 Дина, дочь Лии, которую она родила Иакову, вышла посмотреть на дочерей земли той.
2 И увидел ее Сихем, сын Еммора Евеянина, князя земли той, и взял ее, и спал с нею, и сделал ей насилие.
3 И прилепилась душа его в Дине, дочери Иакова, и он полюбил девицу и говорил по сердцу девицы.
4 И сказал Сихем Еммору, отцу своему, говоря: возьми мне эту девицу в жену.
5 Иаков слышал, что [сын Емморов] обесчестил Дину, дочь его, но как сыновья его были со скотом его в поле, то Иаков молчал, пока не пришли они.

6 И вышел Еммор, отец Сихемов, к Иакову, поговорить с ним.
7 Сыновья же Иакова пришли с поля, и когда услышали, то огорчились мужи те и воспылали гневом, потому что бесчестие сделал он Израилю, переспав с дочерью Иакова, а так не надлежало делать.
8 Еммор стал говорить им, и сказал: Сихем, сын мой, прилепился душею к дочери вашей; дайте же ее в жену ему;
9 породнитесь с нами; отдавайте за нас дочерей ваших, а наших дочерей берите себе.
10 и живите с нами; земля сия пред вами, живите и промышляйте на ней и приобретайте ее во владение.
11 Сихем же сказал отцу ее и братьям ее: только бы мне найти благоволение в очах ваших, я дам, что ни скажете мне;
12 назначьте самое большое вено и дары; я дам, что ни скажете мне, только отдайте мне девицу в жену.
13 И отвечали сыновья Иакова Сихему и Еммору, отцу его, с лукавством; а говорили так потому, что он обесчестил Дину, сестру их;
14 и сказали им: не можем этого сделать, выдать сестру нашу за человека, который необрезан, ибо это бесчестно для нас;
15 только на том условии мы согласимся с вами, если вы будете как мы, чтобы и у вас весь мужеский пол был обрезан;
16 и будем отдавать за вас дочерей наших и брать за себя ваших дочерей, и будем жить с вами, и составим один народ;
17 а если не послушаетесь нас в том, чтобы обрезаться, то мы возьмем дочь нашу и удалимся.

18 И понравились слова сии Еммору и Сихему, сыну Емморову.
19 Юноша не умедлил исполнить это, потому что любил дочь Иакова. А он более всех уважаем был из дома отца своего.
20 И пришел Еммор и Сихем, сын его, к воротам города своего, и стали говорить жителям города своего и сказали:
21 сии люди мирны с нами; пусть они селятся на земле и промышляют на ней; земля же вот пространна пред ними. Станем брать дочерей их себе в жены и наших дочерей выдавать за них.
22 Только на том условии сии люди соглашаются жить с нами и быть одним народом, чтобы и у нас обрезан был весь мужеский пол, как они обрезаны.
23 Не для нас ли стада их, и имение их, и весь скот их? Только согласимся с ними, и будут жить с нами.
24 И послушались Еммора и Сихема, сына его, все выходящие из ворот города его: и обрезан был весь мужеский пол, –все выходящие из ворот города его.

25 На третий день, когда они были в болезни, два сына Иакова, Симеон и Левий, братья Динины, взяли каждый свой меч, и смело напали на город, и умертвили весь мужеский пол;
26 и самого Еммора и Сихема, сына его, убили мечом; и взяли Дину из дома Сихемова и вышли.
27 Сыновья Иакова пришли к убитым и разграбили город за то, что обесчестили сестру их.
28 Они взяли мелкий и крупный скот их, и ослов их, и что ни было в городе, и что ни было в поле;
29 и все богатство их, и всех детей их, и жен их взяли в плен, и разграбили всё, что было в домах.
30 И сказал Иаков Симеону и Левию: вы возмутили меня, сделав меня ненавистным для жителей сей земли, для Хананеев и Ферезеев. У меня людей мало; соберутся против меня, поразят меня, и истреблен буду я и дом мой.
31 Они же сказали: а разве можно поступать с сестрою нашею, как с блудницею!

Бытие 35
1 Бог сказал Иакову: встань, пойди в Вефиль и живи там, и устрой там жертвенник Богу, явившемуся тебе, когда ты бежал от лица Исава, брата твоего.
2 И сказал Иаков дому своему и всем бывшим с ним: бросьте богов чужих, находящихся у вас, и очиститесь, и перемените одежды ваши;
3 встанем и пойдем в Вефиль; там устрою я жертвенник Богу, Который услышал меня в день бедствия моего и был со мною в пути, которым я ходил.
4 И отдали Иакову всех богов чужих, бывших в руках их, и серьги, бывшие в ушах у них, и закопал их Иаков под дубом, который близ Сихема.
5 И отправились они. И был ужас Божий на окрестных городах, и не преследовали сынов Иаковлевых.

6 И пришел Иаков в Луз, что в земле Ханаанской, то есть в Вефиль, сам и все люди, бывшие с ним,
7 и устроил там жертвенник, и назвал сие место: Эл-Вефиль, ибо тут явился ему Бог, когда он бежал от лица брата своего.
8 И умерла Девора, кормилица Ревеккина, и погребена ниже Вефиля под дубом, который и назвал [Иаков] дубом плача.
9 И явился Бог Иакову по возвращении его из Месопотамии, и благословил его,
10 и сказал ему Бог: имя твое Иаков; отныне ты не будешь называться Иаковом, но будет имя тебе: Израиль. И нарек ему имя: Израиль.
11 И сказал ему Бог: Я Бог Всемогущий; плодись и умножайся; народ и множество народов будет от тебя, и цари произойдут из чресл твоих;
12 землю, которую Я дал Аврааму и Исааку, Я дам тебе, и потомству твоему по тебе дам землю сию.
13 И восшел от него Бог с места, на котором говорил ему.
14 И поставил Иаков памятник на месте, на котором говорил ему [Бог], памятник каменный, и возлил на него возлияние, и возлил на него елей;
15 и нарек Иаков имя месту, на котором Бог говорил ему: Вефиль.

16 И отправились из Вефиля. И когда еще оставалось некоторое расстояние земли до Ефрафы, Рахиль родила, и роды ее были трудны.
17 Когда же она страдала в родах, повивальная бабка сказала ей: не бойся, ибо и это тебе сын.
18 И когда выходила из нее душа, ибо она умирала, то нарекла ему имя: Бенони. Но отец его назвал его Вениамином.
19 И умерла Рахиль, и погребена на дороге в Ефрафу, то есть Вифлеем.
20 Иаков поставил над гробом ее памятник. Это надгробный памятник Рахили до сего дня.

21 И отправился Израиль и раскинул шатер свой за башнею Гадер.
22 Во время пребывания Израиля в той стране, Рувим пошел и переспал с Валлою, наложницею отца своего. И услышал Израиль. Сынов же у Иакова было двенадцать.
23 Сыновья Лии: первенец Иакова Рувим, [по нем] Симеон, Левий, Иуда, Иссахар и Завулон.
24 Сыновья Рахили: Иосиф и Вениамин.
25 Сыновья Валлы, служанки Рахилиной: Дан и Неффалим.
26 Сыновья Зелфы, служанки Лииной: Гад и Асир. Сии сыновья Иакова, родившиеся ему в Месопотамии.
27 И пришел Иаков к Исааку, отцу своему, в Мамре, в Кириаф-Арбу, то есть Хеврон где странствовал Авраам и Исаак.
28 И было дней [жизни] Исааковой сто восемьдесят лет.
29 И испустил Исаак дух и умер, и приложился к народу своему, будучи стар и насыщен жизнью; и погребли его Исав и Иаков, сыновья его.

Бытие 36
1 Вот родословие Исава, он же Едом.
2 Исав взял себе жен из дочерей Ханаанских: Аду, дочь Елона Хеттеянина, и Оливему, дочь Аны, сына Цивеона Евеянина,
3 и Васемафу, дочь Измаила, сестру Наваиофа.
4 Ада родила Исаву Елифаза, Васемафа родила Рагуила,
5 Оливема родила Иеуса, Иеглома и Корея. Это сыновья Исава, родившиеся ему в земле Ханаанской.
6 И взял Исав жен своих и сыновей своих, и дочерей своих, и всех людей дома своего, и стада свои, и весь скот свой, и всё имение свое, которое он приобрел в земле Ханаанской, и пошел в [другую] землю от лица Иакова, брата своего,
7 ибо имение их было так велико, что они не могли жить вместе, и земля странствования их не вмещала их, по множеству стад их.
8 И поселился Исав на горе Сеир, Исав, он же Едом.

9 И вот родословие Исава, отца Идумеев, на горе Сеир.
10 Вот имена сынов Исава: Елифаз, сын Ады, жены Исавовой, и Рагуил, сын Васемафы, жены Исавовой.
11 У Елифаза были сыновья: Феман, Омар, Цефо, Гафам и Кеназ.
12 Фамна же была наложница Елифаза, сына Исавова, и родила Елифазу Амалика. Вот сыновья Ады, жены Исавовой.
13 И вот сыновья Рагуила: Нахаф и Зерах, Шамма и Миза. Это сыновья Васемафы, жены Исавовой.
14 И сии были сыновья Оливемы, дочери Аны, сына Цивеонова, жены Исавовой: она родила Исаву Иеуса, Иеглома и Корея.
15 Вот старейшины сынов Исавовых. Сыновья Елифаза, первенца Исавова: старейшина Феман, старейшина Омар, старейшина Цефо, старейшина Кеназ,
16 старейшина Корей, старейшина Гафам, старейшина Амалик. Сии старейшины Елифазовы в земле Едома; сии сыновья Ады.
17 Сии сыновья Рагуила, сына Исавова: старейшина Нахаф, старейшина Зерах, старейшина Шамма, старейшина Миза. Сии старейшины Рагуиловы в земле Едома; сии сыновья Васемафы, жены Исавовой.
18 Сии сыновья Оливемы, жены Исавовой: старейшина Иеус, старейшина Иеглом, старейшина Корей. Сии старейшины Оливемы, дочери Аны, жены Исавовой.
19 Вот сыновья Исава, и вот старейшины их. Это Едом.

20 Сии сыновья Сеира Хорреянина, жившие в земле той: Лотан, Шовал, Цивеон, Ана,
21 Дишон, Эцер и Дишан. Сии старейшины Хорреев, сынов Сеира, в земле Едома.
22 Сыновья Лотана были: Хори и Геман; а сестра у Лотана: Фамна.
23 Сии сыновья Шовала: Алван, Манахаф, Эвал, Шефо и Онам.
24 Сии сыновья Цивеона: Аиа и Ана. Это тот Ана, который нашел теплые воды в пустыне, когда пас ослов Цивеона, отца своего.
25 Сии дети Аны: Дишон и Оливема, дочь Аны.
26 Сии сыновья Дишона: Хемдан, Эшбан, Ифран и Херан.
27 Сии сыновья Эцера: Билган, Зааван, и Акан.
28 Сии сыновья Дишана: Уц и Аран.
29 Сии старейшины Хорреев: старейшина Лотан, старейшина Шовал, старейшина Цивеон, старейшина Ана,
30 старейшина Дишон, старейшина Эцер, старейшина Дишан. Вот старейшины Хорреев, по старшинствам их в земле Сеир.

31 Вот цари, царствовавшие в земле Едома, прежде царствования царей у сынов Израилевых:
32 царствовал в Едоме Бела, сын Веоров, а имя городу его Дингава.
33 И умер Бела, и воцарился по нем Иовав, сын Зераха, из Восоры.
34 Умер Иовав, и воцарился по нем Хушам, из земли Феманитян.
35 И умер Хушам, и воцарился по нем Гадад, сын Бедадов, который поразил Мадианитян на поле Моава; имя городу его Авиф.
36 И умер Гадад, и воцарился по нем Самла из Масреки.
37 И умер Самла, и воцарился по нем Саул из Реховофа, что при реке.
38 И умер Саул, и воцарился по нем Баал-Ханан, сын Ахбора.
39 И умер Баал-Ханан, сын Ахбора, и воцарился по нем Гадар: имя городу его Пау; имя жене его Мегетавеель, дочь Матреды, сына Мезагава.
40 Сии имена старейшин Исавовых, по племенам их, по местам их, по именам их: старейшина Фимна, старейшина Алва, старейшина Иетеф,
41 старейшина Оливема, старейшина Эла, старейшина Пинон,
42 старейшина Кеназ, старейшина Феман, старейшина Мивцар,
43 старейшина Магдиил, старейшина Ирам. Вот старейшины Идумейские, по их селениям, в земле обладания их. Вот Исав, отец Идумеев.

Бытие 37
1 Иаков жил в земле странствования отца своего, в земле Ханаанской.
2 Вот житие Иакова. Иосиф, семнадцати лет, пас скот вместе с братьями своими, будучи отроком, с сыновьями Валлы и с сыновьями Зелфы, жен отца своего. И доводил Иосиф худые о них слухи до отца их.
3 Израиль любил Иосифа более всех сыновей своих, потому что он был сын старости его, –и сделал ему разноцветную одежду.
4 И увидели братья его, что отец их любит его более всех братьев его; и возненавидели его и не могли говорить с ним дружелюбно.

5 И видел Иосиф сон, и рассказал братьям своим: и они возненавидели его еще более.
6 Он сказал им: выслушайте сон, который я видел:
7 вот, мы вяжем снопы посреди поля; и вот, мой сноп встал и стал прямо; и вот, ваши снопы стали кругом и поклонились моему снопу.
8 И сказали ему братья его: неужели ты будешь царствовать над нами? неужели будешь владеть нами? И возненавидели его еще более за сны его и за слова его.
9 И видел он еще другой сон и рассказал его братьям своим, говоря: вот, я видел еще сон: вот, солнце и луна и одиннадцать звезд поклоняются мне.
10 И он рассказал отцу своему и братьям своим; и побранил его отец его и сказал ему: что это за сон, который ты видел? неужели я и твоя мать, и твои братья придем поклониться тебе до земли?
11 Братья его досадовали на него, а отец его заметил это слово.

12 Братья его пошли пасти скот отца своего в Сихем.
13 И сказал Израиль Иосифу: братья твои не пасут ли в Сихеме? пойди, я пошлю тебя к ним. Он отвечал ему: вот я.
14 И сказал ему: пойди, посмотри, здоровы ли братья твои и цел ли скот, и принеси мне ответ. И послал его из долины Хевронской; и он пришел в Сихем.
15 И нашел его некто блуждающим в поле, и спросил его тот человек, говоря: чего ты ищешь?
16 Он сказал: я ищу братьев моих; скажи мне, где они пасут?
17 И сказал тот человек: они ушли отсюда, ибо я слышал, как они говорили: пойдем в Дофан. И пошел Иосиф за братьями своими и нашел их в Дофане.
18 И увидели они его издали, и прежде нежели он приблизился к ним, стали умышлять против него, чтобы убить его.
19 И сказали друг другу: вот, идет сновидец;
20 пойдем теперь, и убьем его, и бросим его в какой-нибудь ров, и скажем, что хищный зверь съел его; и увидим, что будет из его снов.
21 И услышал [сие] Рувим и избавил его от рук их, сказав: не убьем его.
22 И сказал им Рувим: не проливайте крови; бросьте его в ров, который в пустыне, а руки не налагайте на него. [Сие говорил он], чтобы избавить его от рук их и возвратить его к отцу его.

23 Когда Иосиф пришел к братьям своим, они сняли с Иосифа одежду его, одежду разноцветную, которая была на нем,
24 и взяли его и бросили его в ров; ров же тот был пуст; воды в нем не было.
25 И сели они есть хлеб, и, взглянув, увидели, вот, идет из Галаада караван Измаильтян, и верблюды их несут стираксу, бальзам и ладан: идут они отвезти это в Египет.
26 И сказал Иуда братьям своим: что пользы, если мы убьем брата нашего и скроем кровь его?
27 Пойдем, продадим его Измаильтянам, а руки наши да не будут на нем, ибо он брат наш, плоть наша. Братья его послушались
28 и, когда проходили купцы Мадиамские, вытащили Иосифа изо рва и продали Иосифа Измаильтянам за двадцать сребренников; а они отвели Иосифа в Египет.
29 Рувим же пришел опять ко рву; и вот, нет Иосифа во рве. И разодрал он одежды свои,
30 и возвратился к братьям своим, и сказал: отрока нет, а я, куда я денусь?

31 И взяли одежду Иосифа, и закололи козла, и вымарали одежду кровью;
32 и послали разноцветную одежду, и доставили к отцу своему, и сказали: мы это нашли; посмотри, сына ли твоего эта одежда, или нет.
33 Он узнал ее и сказал: [это] одежда сына моего; хищный зверь съел его; верно, растерзан Иосиф.
34 И разодрал Иаков одежды свои, и возложил вретище на чресла свои, и оплакивал сына своего многие дни.
35 И собрались все сыновья его и все дочери его, чтобы утешить его; но он не хотел утешиться и сказал: с печалью сойду к сыну моему в преисподнюю. Так оплакивал его отец его.
36 Мадианитяне же продали его в Египте Потифару, царедворцу фараонову, начальнику телохранителей.

Бытие 38
1 В то время Иуда отошел от братьев своих и поселился близ одного Одолламитянина, которому имя: Хира.
2 И увидел там Иуда дочь одного Хананеянина, которому имя: Шуа; и взял ее и вошел к ней.
3 Она зачала и родила сына; и он нарек ему имя: Ир.
4 И зачала опять, и родила сына, и нарекла ему имя: Онан.
5 И еще родила сына и нарекла ему имя: Шела. Иуда был в Хезиве, когда она родила его.
6 И взял Иуда жену Иру, первенцу своему; имя ей Фамарь.
7 Ир, первенец Иудин, был неугоден пред очами Господа, и умертвил его Господь.
8 И сказал Иуда Онану: войди к жене брата твоего, женись на ней, как деверь, и восстанови семя брату твоему.
9 Онан знал, что семя будет не ему, и потому, когда входил к жене брата своего, изливал на землю, чтобы не дать семени брату своему.
10 Зло было пред очами Господа то, что он делал; и Он умертвил и его.
11 И сказал Иуда Фамари, невестке своей: живи вдовою в доме отца твоего, пока подрастет Шела, сын мой. Ибо он сказал: не умер бы и он подобно братьям его. Фамарь пошла и стала жить в доме отца своего.

12 Прошло много времени, и умерла дочь Шуи, жена Иудина. Иуда, утешившись, пошел в Фамну к стригущим скот его, сам и Хира, друг его, Одолламитянин.
13 И уведомили Фамарь, говоря: вот, свекор твой идет в Фамну стричь скот свой.
14 И сняла она с себя одежду вдовства своего, покрыла себя покрывалом и, закрывшись, села у ворот Енаима, что на дороге в Фамну. Ибо видела, что Шела вырос, и она не дана ему в жену.
15 И увидел ее Иуда и почел ее за блудницу, потому что она закрыла лице свое.
16 Он поворотил к ней и сказал: войду я к тебе. Ибо не знал, что это невестка его. Она сказала: что ты дашь мне, если войдешь ко мне?
17 Он сказал: я пришлю тебе козленка из стада. Она сказала: дашь ли ты мне залог, пока пришлешь?
18 Он сказал: какой дать тебе залог? Она сказала: печать твою, и перевязь твою, и трость твою, которая в руке твоей. И дал он ей и вошел к ней; и она зачала от него.
19 И, встав, пошла, сняла с себя покрывало свое и оделась в одежду вдовства своего.
20 Иуда же послал козленка чрез друга своего Одолламитянина, чтобы взять залог из руки женщины, но он не нашел ее.
21 И спросил жителей того места, говоря: где блудница, [которая] [была] в Енаиме при дороге? Но они сказали: здесь не было блудницы.
22 И возвратился он к Иуде и сказал: я не нашел ее; да и жители места того сказали: здесь не было блудницы.
23 Иуда сказал: пусть она возьмет себе, чтобы только не стали над нами смеяться; вот, я посылал этого козленка, но ты не нашел ее.

24 Прошло около трех месяцев, и сказали Иуде, говоря: Фамарь, невестка твоя, впала в блуд, и вот, она беременна от блуда. Иуда сказал: выведите ее, и пусть она будет сожжена.
25 Но когда повели ее, она послала сказать свекру своему: я беременна от того, чьи эти вещи. И сказала: узнавай, чья эта печать и перевязь и трость.
26 Иуда узнал и сказал: она правее меня, потому что я не дал ее Шеле, сыну моему. И не познавал ее более.
27 Во время родов ее оказалось, что близнецы в утробе ее.
28 И во время родов ее показалась рука; и взяла повивальная бабка и навязала ему на руку красную нить, сказав: этот вышел первый.
29 Но он возвратил руку свою; и вот, вышел брат его. И она сказала: как ты расторг себе преграду? И наречено ему имя: Фарес.
30 Потом вышел брат его с красной нитью на руке. И наречено ему имя: Зара.

Бытие 39
1 Иосиф же отведен был в Египет, и купил его из рук Измаильтян, приведших его туда, Египтянин Потифар, царедворец фараонов, начальник телохранителей.
2 И был Господь с Иосифом: он был успешен в делах и жил в доме господина своего, Египтянина.
3 И увидел господин его, что Господь с ним и что всему, что он делает, Господь в руках его дает успех.
4 И снискал Иосиф благоволение в очах его и служил ему. И он поставил его над домом своим, и все, что имел, отдал на руки его.
5 И с того времени, как он поставил его над домом своим и над всем, что имел, Господь благословил дом Египтянина ради Иосифа, и было благословение Господне на всем, что имел он в доме и в поле.
6 И оставил он все, что имел, в руках Иосифа и не знал при нем ничего, кроме хлеба, который он ел. Иосиф же был красив станом и красив лицем.

7 И обратила взоры на Иосифа жена господина его и сказала: спи со мною.
8 Но он отказался и сказал жене господина своего: вот, господин мой не знает при мне ничего в доме, и все, что имеет, отдал в мои руки;
9 нет больше меня в доме сем; и он не запретил мне ничего, кроме тебя, потому что ты жена ему; как же сделаю я сие великое зло и согрешу пред Богом?
10 Когда так она ежедневно говорила Иосифу, а он не слушался ее, чтобы спать с нею и быть с нею,
11 случилось в один день, что он вошел в дом делать дело свое, а никого из домашних тут в доме не было;
12 она схватила его за одежду его и сказала: ложись со мной. Но он, оставив одежду свою в руках ее, побежал и выбежал вон.

13 Она же, увидев, что он оставил одежду свою в руках ее и побежал вон,
14 кликнула домашних своих и сказала им так: посмотрите, он привел к нам Еврея ругаться над нами. Он пришел ко мне, чтобы лечь со мною, но я закричала громким голосом,
15 и он, услышав, что я подняла вопль и закричала, оставил у меня одежду свою, и побежал, и выбежал вон.
16 И оставила одежду его у себя до прихода господина его в дом свой.
17 И пересказала ему те же слова, говоря: раб Еврей, которого ты привел к нам, приходил ко мне ругаться надо мною.
18 но, когда я подняла вопль и закричала, он оставил у меня одежду свою и убежал вон.

19 Когда господин его услышал слова жены своей, которые она сказала ему, говоря: так поступил со мною раб твой, то воспылал гневом;
20 и взял Иосифа господин его и отдал его в темницу, где заключены узники царя. И был он там в темнице.
21 И Господь был с Иосифом, и простер к нему милость, и даровал ему благоволение в очах начальника темницы.
22 И отдал начальник темницы в руки Иосифу всех узников, находившихся в темнице, и во всем, что они там ни делали, он был распорядителем.
23 Начальник темницы и не смотрел ни за чем, что было у него в руках, потому что Господь был с [Иосифом], и во всем, что он делал, Господь давал успех.

Бытие 40
1 После сего виночерпий царя Египетского и хлебодар провинились пред господином своим, царем Египетским.
2 И прогневался фараон на двух царедворцев своих, на главного виночерпия и на главного хлебодара,
3 и отдал их под стражу в дом начальника телохранителей, в темницу, в место, где заключен был Иосиф.
4 Начальник телохранителей приставил к ним Иосифа, и он служил им. И пробыли они под стражею несколько времени.

5 Однажды виночерпию и хлебодару царя Египетского, заключенным в темнице, виделись сны, каждому свой сон, обоим в одну ночь, каждому сон особенного значения.
6 И пришел к ним Иосиф поутру, увидел их, и вот, они в смущении.
7 И спросил он царедворцев фараоновых, находившихся с ним в доме господина его под стражею, говоря: отчего у вас сегодня печальные лица?
8 Они сказали ему: нам виделись сны; а истолковать их некому. Иосиф сказал им: не от Бога ли истолкования? расскажите мне.
9 И рассказал главный виночерпий Иосифу сон свой и сказал ему: мне снилось, вот виноградная лоза предо мною;
10 на лозе три ветви; она развилась, показался на ней цвет, выросли и созрели на ней ягоды;
11 и чаша фараонова в руке у меня; я взял ягод, выжал их в чашу фараонову и подал чашу в руку фараону.
12 И сказал ему Иосиф: вот истолкование его: три ветви–это три дня;
13 через три дня фараон вознесет главу твою и возвратит тебя на место твое, и ты подашь чашу фараонову в руку его, по прежнему обыкновению, когда ты был у него виночерпием;
14 вспомни же меня, когда хорошо тебе будет, и сделай мне благодеяние, и упомяни обо мне фараону, и выведи меня из этого дома,
15 ибо я украден из земли Евреев; а также и здесь ничего не сделал, за что бы бросить меня в темницу.
16 Главный хлебодар увидел, что истолковал он хорошо, и сказал Иосифу: мне также снилось: вот на голове у меня три корзины решетчатых;
17 в верхней корзине всякая пища фараонова, изделие пекаря, и птицы клевали ее из корзины на голове моей.
18 И отвечал Иосиф и сказал: вот истолкование его: три корзины–это три дня;
19 через три дня фараон снимет с тебя голову твою и повесит тебя на дереве, и птицы будут клевать плоть твою с тебя.

20 На третий день, день рождения фараонова, сделал он пир для всех слуг своих и вспомнил о главном виночерпии и главном хлебодаре среди слуг своих;
21 и возвратил главного виночерпия на прежнее место, и он подал чашу в руку фараону,
22 а главного хлебодара повесил, как истолковал им Иосиф.
23 И не вспомнил главный виночерпий об Иосифе, но забыл его.

Бытие 41
1 По прошествии двух лет фараону снилось: вот, он стоит у реки;
2 и вот, вышли из реки семь коров, хороших видом и тучных плотью, и паслись в тростнике;
3 но вот, после них вышли из реки семь коров других, худых видом и тощих плотью, и стали подле тех коров, на берегу реки;
4 и съели коровы худые видом и тощие плотью семь коров хороших видом и тучных. И проснулся фараон,
5 и заснул опять, и снилось ему в другой раз: вот, на одном стебле поднялось семь колосьев тучных и хороших;
6 но вот, после них выросло семь колосьев тощих и иссушенных восточным ветром;
7 и пожрали тощие колосья семь колосьев тучных и полных. И проснулся фараон и [понял, что] это сон.
8 Утром смутился дух его, и послал он, и призвал всех волхвов Египта и всех мудрецов его, и рассказал им фараон сон свой; но не было никого, кто бы истолковал его фараону.

9 И стал говорить главный виночерпий фараону и сказал: грехи мои вспоминаю я ныне;
10 фараон прогневался на рабов своих и отдал меня и главного хлебодара под стражу в дом начальника телохранителей;
11 и снился нам сон в одну ночь, мне и ему, каждому снился сон особенного значения;
12 там же был с нами молодой Еврей, раб начальника телохранителей; мы рассказали ему сны наши, и он истолковал нам каждому соответственно с его сновидением;
13 и как он истолковал нам, так и сбылось: я возвращен на место мое, а тот повешен.
14 И послал фараон и позвал Иосифа. И поспешно вывели его из темницы. Он остригся и переменил одежду свою и пришел к фараону.
15 Фараон сказал Иосифу: мне снился сон, и нет никого, кто бы истолковал его, а о тебе я слышал, что ты умеешь толковать сны.
16 И отвечал Иосиф фараону, говоря: это не мое; Бог даст ответ во благо фараону.

17 И сказал фараон Иосифу: мне снилось: вот, стою я на берегу реки;
18 и вот, вышли из реки семь коров тучных плотью и хороших видом и паслись в тростнике;
19 но вот, после них вышли семь коров других, худых, очень дурных видом и тощих плотью: я не видывал во всей земле Египетской таких худых, как они;
20 и съели тощие и худые коровы прежних семь коров тучных;
21 и вошли [тучные] в утробу их, но не приметно было, что они вошли в утробу их: они были так же худы видом, как и сначала. И я проснулся.
22 [Потом] снилось мне: вот, на одном стебле поднялись семь колосьев полных и хороших;
23 но вот, после них выросло семь колосьев тонких, тощих и иссушенных восточным ветром;
24 и пожрали тощие колосья семь колосьев хороших. Я рассказал это волхвам, но никто не изъяснил мне.
25 И сказал Иосиф фараону: сон фараонов один: что Бог сделает, то Он возвестил фараону.
26 Семь коров хороших, это семь лет; и семь колосьев хороших, это семь лет: сон один;
27 и семь коров тощих и худых, вышедших после тех, это семь лет, также и семь колосьев тощих и иссушенных восточным ветром, это семь лет голода.
28 Вот почему сказал я фараону: что Бог сделает, то Он показал фараону.
29 Вот, наступает семь лет великого изобилия во всей земле Египетской;
30 после них настанут семь лет голода, и забудется все то изобилие в земле Египетской, и истощит голод землю,
31 и неприметно будет прежнее изобилие на земле, по причине голода, который последует, ибо он будет очень тяжел.
32 А что сон повторился фараону дважды, [это значит], что сие истинно слово Божие, и что вскоре Бог исполнит сие.

33 И ныне да усмотрит фараон мужа разумного и мудрого и да поставит его над землею Египетскою.
34 Да повелит фараон поставить над землею надзирателей и собирать в семь лет изобилия пятую часть с земли Египетской;
35 пусть они берут всякий хлеб этих наступающих хороших годов и соберут в городах хлеб под ведение фараона в пищу, и пусть берегут;
36 и будет сия пища в запас для земли на семь лет голода, которые будут в земле Египетской, дабы земля не погибла от голода.
37 Сие понравилось фараону и всем слугам его.
38 И сказал фараон слугам своим: найдем ли мы такого, как он, человека, в котором был бы Дух Божий?
39 И сказал фараон Иосифу: так как Бог открыл тебе все сие, то нет столь разумного и мудрого, как ты;
40 ты будешь над домом моим, и твоего слова держаться будет весь народ мой; только престолом я буду больше тебя.
41 И сказал фараон Иосифу: вот, я поставляю тебя над всею землею Египетскою.
42 И снял фараон перстень свой с руки своей и надел его на руку Иосифа; одел его в виссонные одежды, возложил золотую цепь на шею ему;
43 велел везти его на второй из своих колесниц и провозглашать пред ним: преклоняйтесь! И поставил его над всею землею Египетскою.
44 И сказал фараон Иосифу: я фараон; без тебя никто не двинет ни руки своей, ни ноги своей во всей земле Египетской.
45 И нарек фараон Иосифу имя: Цафнаф-панеах, и дал ему в жену Асенефу, дочь Потифера, жреца Илиопольского. И пошел Иосиф по земле Египетской.

46 Иосифу было тридцать лет от рождения, когда он предстал пред лице фараона, царя Египетского. И вышел Иосиф от лица фараонова и прошел по всей земле Египетской.
47 Земля же в семь лет изобилия приносила [из зерна] по горсти.
48 И собрал он всякий хлеб семи лет, которые были [плодородны] в земле Египетской, и положил хлеб в городах; в [каждом] городе положил хлеб полей, окружающих его.
49 И скопил Иосиф хлеба весьма много, как песку морского, так что перестал и считать, ибо не стало счета.
50 До наступления годов голода, у Иосифа родились два сына, которых родила ему Асенефа, дочь Потифера, жреца Илиопольского.
51 И нарек Иосиф имя первенцу: Манассия, потому что [говорил он] Бог дал мне забыть все несчастья мои и весь дом отца моего.
52 А другому нарек имя: Ефрем, потому что [говорил он] Бог сделал меня плодовитым в земле страдания моего.
53 И прошли семь лет изобилия, которое было в земле Египетской,
54 и наступили семь лет голода, как сказал Иосиф. И был голод во всех землях, а во всей земле Египетской был хлеб.
55 Но когда и вся земля Египетская начала терпеть голод, то народ начал вопиять к фараону о хлебе. И сказал фараон всем Египтянам: пойдите к Иосифу и делайте, что он вам скажет.
56 И был голод по всей земле; и отворил Иосиф все житницы, и стал продавать хлеб Египтянам. Голод же усиливался в земле Египетской.
57 И из всех стран приходили в Египет покупать хлеб у Иосифа, ибо голод усилился по всей земле.

Бытие 42
1 И узнал Иаков, что в Египте есть хлеб, и сказал Иаков сыновьям своим: что вы смотрите?
2 И сказал: вот, я слышал, что есть хлеб в Египте; пойдите туда и купите нам оттуда хлеба, чтобы нам жить и не умереть.
3 Десять братьев Иосифовых пошли купить хлеба в Египте,
4 а Вениамина, брата Иосифова, не послал Иаков с братьями его, ибо сказал: не случилось бы с ним беды.
5 И пришли сыны Израилевы покупать хлеб, вместе с другими пришедшими, ибо в земле Ханаанской был голод.
6 Иосиф же был начальником в земле той; он и продавал хлеб всему народу земли. Братья Иосифа пришли и поклонились ему лицем до земли.

7 И увидел Иосиф братьев своих и узнал их; но показал, будто не знает их, и говорил с ними сурово и сказал им: откуда вы пришли? Они сказали: из земли Ханаанской, купить пищи.
8 Иосиф узнал братьев своих, но они не узнали его.
9 И вспомнил Иосиф сны, которые снились ему о них; и сказал им: вы соглядатаи, вы пришли высмотреть наготу земли сей.
10 Они сказали ему: нет, господин наш; рабы твои пришли купить пищи;
11 мы все дети одного человека; мы люди честные; рабы твои не бывали соглядатаями.
12 Он сказал им: нет, вы пришли высмотреть наготу земли сей.
13 Они сказали: нас, рабов твоих, двенадцать братьев; мы сыновья одного человека в земле Ханаанской, и вот, меньший теперь с отцом нашим, а одного не стало.
14 И сказал им Иосиф: это самое я и говорил вам, сказав: вы соглядатаи;
15 вот как вы будете испытаны: [клянусь] жизнью фараона, вы не выйдете отсюда, если не придет сюда меньший брат ваш;
16 пошлите одного из вас, и пусть он приведет брата вашего, а вы будете задержаны; и откроется, правда ли у вас; и если нет, [то клянусь] жизнью фараона, что вы соглядатаи.
17 И отдал их под стражу на три дня.
18 И сказал им Иосиф в третий день: вот что сделайте, и останетесь живы, ибо я боюсь Бога:
19 если вы люди честные, то один брат из вас пусть содержится в доме, где вы заключены; а вы пойдите, отвезите хлеб, ради голода семейств ваших;
20 брата же вашего меньшого приведите ко мне, чтобы оправдались слова ваши и чтобы не умереть вам. Так они и сделали.

21 И говорили они друг другу: точно мы наказываемся за грех против брата нашего; мы видели страдание души его, когда он умолял нас, но не послушали; за то и постигло нас горе сие.
22 Рувим отвечал им и сказал: не говорил ли я вам: не грешите против отрока? но вы не послушались; вот, кровь его взыскивается.
23 А того не знали они, что Иосиф понимает; ибо между ними был переводчик.
24 И отошел от них, и заплакал. И возвратился к ним, и говорил с ними, и, взяв из них Симеона, связал его пред глазами их.
25 И приказал Иосиф наполнить мешки их хлебом, а серебро их возвратить каждому в мешок его, и дать им запасов на дорогу. Так и сделано с ними.
26 Они положили хлеб свой на ослов своих, и пошли оттуда.
27 И открыл один [из них] мешок свой, чтобы дать корму ослу своему на ночлеге, и увидел серебро свое в отверстии мешка его,
28 и сказал своим братьям: серебро мое возвращено; вот оно в мешке у меня. И смутилось сердце их, и они с трепетом друг другу говорили: что это Бог сделал с нами?

29 И пришли к Иакову, отцу своему, в землю Ханаанскую и рассказали ему всё случившееся с ними, говоря:
30 начальствующий над тою землею говорил с нами сурово и принял нас за соглядатаев земли той.
31 И сказали мы ему: мы люди честные; мы не бывали соглядатаями;
32 нас двенадцать братьев, сыновей у отца нашего; одного не стало, а меньший теперь с отцом нашим в земле Ханаанской.
33 И сказал нам начальствующий над тою землею: вот как узнаю я, честные ли вы люди: оставьте у меня одного брата из вас, а вы возьмите хлеб ради голода семейств ваших и пойдите,
34 и приведите ко мне меньшого брата вашего; и узнаю я, что вы не соглядатаи, но люди честные; отдам вам брата вашего, и вы можете промышлять в этой земле.
35 Когда же они опорожняли мешки свои, вот, у каждого узел серебра его в мешке его. И увидели они узлы серебра своего, они и отец их, и испугались.
36 И сказал им Иаков, отец их: вы лишили меня детей: Иосифа нет, и Симеона нет, и Вениамина взять хотите, –все это на меня!
37 И сказал Рувим отцу своему, говоря: убей двух моих сыновей, если я не приведу его к тебе; отдай его на мои руки; я возвращу его тебе.
38 Он сказал: не пойдет сын мой с вами; потому что брат его умер, и он один остался; если случится с ним несчастье на пути, в который вы пойдете, то сведете вы седину мою с печалью во гроб.

Бытие 43
1 Голод усилился на земле.
2 И когда они съели хлеб, который привезли из Египта, тогда отец их сказал им: пойдите опять, купите нам немного пищи.
3 И сказал ему Иуда, говоря: тот человек решительно объявил нам, сказав: не являйтесь ко мне на лице, если брата вашего не будет с вами.
4 Если пошлешь с нами брата нашего, то пойдем и купим тебе пищи,
5 а если не пошлешь, то не пойдем, ибо тот человек сказал нам: не являйтесь ко мне на лице, если брата вашего не будет с вами.
6 Израиль сказал: для чего вы сделали мне такое зло, сказав тому человеку, что у вас есть еще брат?
7 Они сказали: расспрашивал тот человек о нас и о родстве нашем, говоря: жив ли еще отец ваш? есть ли у вас брат? Мы и рассказали ему по этим расспросам. Могли ли мы знать, что он скажет: приведите брата вашего?
8 Иуда же сказал Израилю, отцу своему: отпусти отрока со мною, и мы встанем и пойдем, и живы будем и не умрем и мы, и ты, и дети наши;
9 я отвечаю за него, из моих рук потребуешь его; если я не приведу его к тебе и не поставлю его пред лицем твоим, то останусь я виновным пред тобою во все дни жизни;
10 если бы мы не медлили, то уже сходили бы два раза.

11 Израиль, отец их, сказал им: если так, то вот что сделайте: возьмите с собою плодов земли сей и отнесите в дар тому человеку несколько бальзама и несколько меду, стираксы и ладану, фисташков и миндальных орехов;
12 возьмите и другое серебро в руки ваши; а серебро, обратно положенное в отверстие мешков ваших, возвратите руками вашими: может быть, это недосмотр;
13 и брата вашего возьмите и, встав, пойдите опять к человеку тому;
14 Бог же Всемогущий да даст вам найти милость у человека того, чтобы он отпустил вам и другого брата вашего и Вениамина, а мне если уже быть бездетным, то пусть буду бездетным.

15 И взяли те люди дары эти, и серебра вдвое взяли в руки свои, и Вениамина, и встали, пошли в Египет и предстали пред лице Иосифа.
16 Иосиф, увидев между ними Вениамина, сказал начальнику дома своего: введи сих людей в дом и заколи что-нибудь из скота, и приготовь, потому что со мною будут есть эти люди в полдень.
17 И сделал человек тот, как сказал Иосиф, и ввел человек тот людей сих в дом Иосифов.
18 И испугались люди эти, что ввели их в дом Иосифов, и сказали: это за серебро, возвращенное прежде в мешки наши, ввели нас, чтобы придраться к нам и напасть на нас, и взять нас в рабство, и ослов наших.
19 И подошли они к начальнику дома Иосифова, и стали говорить ему у дверей дома,
20 и сказали: послушай, господин наш, мы приходили уже прежде покупать пищи,
21 и случилось, что, когда пришли мы на ночлег и открыли мешки наши, –вот серебро каждого в отверстии мешка его, серебро наше по весу его, и мы возвращаем его своими руками;
22 а для покупки пищи мы принесли другое серебро в руках наших, мы не знаем, кто положил серебро наше в мешки наши.
23 Он сказал: будьте спокойны, не бойтесь; Бог ваш и Бог отца вашего дал вам клад в мешках ваших; серебро ваше дошло до меня. И привел к ним Симеона.
24 И ввел тот человек людей сих в дом Иосифов и дал воды, и они омыли ноги свои; и дал корму ослам их.
25 И они приготовили дары к приходу Иосифа в полдень, ибо слышали, что там будут есть хлеб.

26 И пришел Иосиф домой; и они принесли ему в дом дары, которые были на руках их, и поклонились ему до земли.
27 Он спросил их о здоровье и сказал: здоров ли отец ваш старец, о котором вы говорили? жив ли еще он?
28 Они сказали: здоров раб твой, отец наш; еще жив. И преклонились они и поклонились.
29 И поднял глаза свои, и увидел Вениамина, брата своего, сына матери своей, и сказал: это брат ваш меньший, о котором вы сказывали мне? И сказал: да будет милость Божия с тобою, сын мой!
30 И поспешно удалился Иосиф, потому что воскипела любовь к брату его, и он готов был заплакать, и вошел он во внутреннюю комнату и плакал там.
31 И умыв лице свое, вышел, и скрепился и сказал: подавайте кушанье.
32 И подали ему особо, и им особо, и Египтянам, обедавшим с ним, особо, ибо Египтяне не могут есть с Евреями, потому что это мерзость для Египтян.
33 И сели они пред ним, первородный по первородству его, и младший по молодости его, и дивились эти люди друг пред другом.
34 И посылались им кушанья от него, и доля Вениамина была впятеро больше долей каждого из них. И пили, и довольно пили они с ним.

Бытие 44
1 И приказал [Иосиф] начальнику дома своего, говоря: наполни мешки этих людей пищею, сколько они могут нести, и серебро каждого положи в отверстие мешка его,
2 а чашу мою, чашу серебряную, положи в отверстие мешка к младшему вместе с серебром за купленный им хлеб. И сделал тот по слову Иосифа, которое сказал он.
3 Утром, когда рассвело, эти люди были отпущены, они и ослы их.
4 Еще не далеко отошли они от города, как Иосиф сказал начальнику дома своего: ступай, догоняй этих людей и, когда догонишь, скажи им: для чего вы заплатили злом за добро?
5 Не та ли это, из которой пьет господин мой и он гадает на ней? Худо это вы сделали.
6 Он догнал их и сказал им эти слова.
7 Они сказали ему: для чего господин наш говорит такие слова? Нет, рабы твои не сделают такого дела.
8 Вот, серебро, найденное нами в отверстии мешков наших, мы обратно принесли тебе из земли Ханаанской: как же нам украсть из дома господина твоего серебро или золото?
9 У кого из рабов твоих найдется, тому смерть, и мы будем рабами господину нашему.
10 Он сказал: хорошо; как вы сказали, так пусть и будет: у кого найдется [чаша], тот будет мне рабом, а вы будете не виноваты.
11 Они поспешно спустили каждый свой мешок на землю и открыли каждый свой мешок.
12 Он обыскал, начал со старшего и окончил младшим; и нашлась чаша в мешке Вениаминовом.
13 И разодрали они одежды свои, и, возложив каждый на осла своего ношу, возвратились в город.
14 И пришли Иуда и братья его в дом Иосифа, который был еще дома, и пали пред ним на землю.
15 Иосиф сказал им: что это вы сделали? разве вы не знали, что такой человек, как я, конечно угадает?
16 Иуда сказал: что нам сказать господину нашему? что говорить? чем оправдываться? Бог нашел неправду рабов твоих; вот, мы рабы господину нашему, и мы, и тот, в чьих руках нашлась чаша.
17 Но [Иосиф] сказал: нет, я этого не сделаю; тот, в чьих руках нашлась чаша, будет мне рабом, а вы пойдите с миром к отцу вашему.

18 И подошел Иуда к нему и сказал: господин мой, позволь рабу твоему сказать слово в уши господина моего, и не прогневайся на раба твоего, ибо ты то же, что фараон.
19 Господин мой спрашивал рабов своих, говоря: есть ли у вас отец или брат?
20 Мы сказали господину нашему, что у нас есть отец престарелый, и младший сын, сын старости, которого брат умер, а он остался один [от] матери своей, и отец любит его.
21 Ты же сказал рабам твоим: приведите его ко мне, чтобы мне взглянуть на него.
22 Мы сказали господину нашему: отрок не может оставить отца своего, и если он оставит отца своего, то сей умрет.
23 Но ты сказал рабам твоим: если не придет с вами меньший брат ваш, то вы более не являйтесь ко мне на лице.
24 Когда мы пришли к рабу твоему, отцу нашему, то пересказали ему слова господина моего.
25 И сказал отец наш: пойдите опять, купите нам немного пищи.
26 Мы сказали: нельзя нам идти; а если будет с нами меньший брат наш, то пойдем; потому что нельзя нам видеть лица того человека, если не будет с нами меньшого брата нашего.
27 И сказал нам раб твой, отец наш: вы знаете, что жена моя родила мне двух [сынов];
28 один пошел от меня, и я сказал: верно он растерзан; и я не видал его доныне;
29 если и сего возьмете от глаз моих, и случится с ним несчастье, то сведете вы седину мою с горестью во гроб.
30 Теперь если я приду к рабу твоему, отцу нашему, и не будет с нами отрока, с душею которого связана душа его,
31 то он, увидев, что нет отрока, умрет; и сведут рабы твои седину раба твоего, отца нашего, с печалью во гроб.
32 Притом я, раб твой, взялся отвечать за отрока отцу моему, сказав: если не приведу его к тебе, то останусь я виновным пред отцом моим во все дни жизни.
33 Итак пусть я, раб твой, вместо отрока останусь рабом у господина моего, а отрок пусть идет с братьями своими:
34 ибо как пойду я к отцу моему, когда отрока не будет со мною? я увидел бы бедствие, которое постигло бы отца моего.

Бытие 45
1 Иосиф не мог более удерживаться при всех стоявших около него и закричал: удалите от меня всех. И не оставалось при Иосифе никого, когда он открылся братьям своим.
2 И громко зарыдал он, и услышали Египтяне, и услышал дом фараонов.
3 И сказал Иосиф братьям своим: я–Иосиф, жив ли еще отец мой? Но братья его не могли отвечать ему, потому что они смутились пред ним.
4 И сказал Иосиф братьям своим: подойдите ко мне. Они подошли. Он сказал: я–Иосиф, брат ваш, которого вы продали в Египет;
5 но теперь не печальтесь и не жалейте о том, что вы продали меня сюда, потому что Бог послал меня перед вами для сохранения вашей жизни;
6 ибо теперь два года голода на земле: еще пять лет, в которые ни орать, ни жать не будут;
7 Бог послал меня перед вами, чтобы оставить вас на земле и сохранить вашу жизнь великим избавлением.
8 Итак не вы послали меня сюда, но Бог, Который и поставил меня отцом фараону и господином во всем доме его и владыкою во всей земле Египетской.
9 Идите скорее к отцу моему и скажите ему: так говорит сын твой Иосиф: Бог поставил меня господином над всем Египтом; приди ко мне, не медли;
10 ты будешь жить в земле Гесем; и будешь близ меня, ты, и сыны твои, и сыны сынов твоих, и мелкий и крупный скот твой, и все твое;
11 и прокормлю тебя там, ибо голод будет еще пять лет, чтобы не обнищал ты и дом твой и все твое.
12 И вот, очи ваши и очи брата моего Вениамина видят, что это мои уста говорят с вами;
13 скажите же отцу моему о всей славе моей в Египте и о всем, что вы видели, и приведите скорее отца моего сюда.
14 И пал он на шею Вениамину, брату своему, и плакал; и Вениамин плакал на шее его.
15 И целовал всех братьев своих и плакал, обнимая их. Потом говорили с ним братья его.

16 Дошел в дом фараона слух, что пришли братья Иосифа; и приятно было фараону и рабам его.
17 И сказал фараон Иосифу: скажи братьям твоим: вот что сделайте: навьючьте скот ваш, и ступайте в землю Ханаанскую;
18 и возьмите отца вашего и семейства ваши и придите ко мне; я дам вам лучшее в земле Египетской, и вы будете есть тук земли.
19 Тебе же повелеваю сказать им: сделайте сие: возьмите себе из земли Египетской колесниц для детей ваших и для жен ваших, и привезите отца вашего и придите;
20 и не жалейте вещей ваших, ибо лучшее из всей земли Египетской [дам] вам.
21 Так и сделали сыны Израилевы. И дал им Иосиф колесницы по приказанию фараона, и дал им путевой запас,
22 каждому из них он дал перемену одежд, а Вениамину дал триста сребренников и пять перемен одежд;
23 также и отцу своему послал десять ослов, навьюченных лучшими [произведениями] Египетскими, и десять ослиц, навьюченных зерном, хлебом и припасами отцу своему на путь.
24 И отпустил братьев своих, и они пошли. И сказал им: не ссорьтесь на дороге.

25 И пошли они из Египта, и пришли в землю Ханаанскую к Иакову, отцу своему,
26 и известили его, сказав: Иосиф жив, и теперь владычествует над всею землею Египетскою. Но сердце его смутилось, ибо он не верил им.
27 Когда же они пересказали ему все слова Иосифа, которые он говорил им, и когда увидел колесницы, которые прислал Иосиф, чтобы везти его, тогда ожил дух Иакова, отца их,
28 и сказал Израиль: довольно, еще жив сын мой Иосиф; пойду и увижу его, пока не умру.

Бытие 46
1 И отправился Израиль со всем, что у него было, и пришел в Вирсавию, и принес жертвы Богу отца своего Исаака.
2 И сказал Бог Израилю в видении ночном: Иаков! Иаков! Он сказал: вот я.
3 [Бог] сказал: Я Бог, Бог отца твоего; не бойся идти в Египет, ибо там произведу от тебя народ великий;
4 Я пойду с тобою в Египет, Я и выведу тебя обратно. Иосиф своею рукою закроет глаза [твои].

5 Иаков отправился из Вирсавии; и повезли сыны Израилевы Иакова отца своего, и детей своих, и жен своих на колесницах, которые послал фараон, чтобы привезти его.
6 И взяли они скот свой и имущество свое, которое приобрели в земле Ханаанской, и пришли в Египет, –Иаков и весь род его с ним.
7 Сынов своих и внуков своих с собою, дочерей своих и внучек своих и весь род свой привел он с собою в Египет.
8 Вот имена сынов Израилевых, пришедших в Египет: Иаков и сыновья его. Первенец Иакова Рувим.
9 Сыны Рувима: Ханох и Фаллу, Хецрон и Харми.
10 Сыны Симеона: Иемуил и Иамин, и Огад, и Иахин, и Цохар, и Саул, сын Хананеянки.
11 Сыны Левия: Гирсон, Кааф и Мерари.
12 Сыны Иуды: Ир и Онан, и Шела, и Фарес, и Зара; но Ир и Онан умерли в земле Ханаанской. Сыны Фареса были: Есром и Хамул.
13 Сыны Иссахара: Фола и Фува, Иов и Шимрон.
14 Сыны Завулона: Серед и Елон, и Иахлеил.
15 Это сыны Лии, которых она родила Иакову в Месопотамии, и Дину, дочь его. Всех душ сынов его и дочерей его–тридцать три.
16 Сыны Гада: Цифион и Хагги, Шуни и Эцбон, Ери и Ароди и Арели.
17 Сыны Асира: Имна и Ишва, и Ишви, и Бриа, и Серах, сестра их. Сыны Брии: Хевер и Малхиил.
18 Это сыны Зелфы, которую Лаван дал Лии, дочери своей; она родила их Иакову шестнадцать душ.
19 Сыны Рахили, жены Иакова: Иосиф и Вениамин.
20 И родились у Иосифа в земле Египетской Манассия и Ефрем, которых родила ему Асенефа, дочь Потифера, жреца Илиопольского.
21 Сыны Вениамина: Бела и Бехер и Ашбел; Гера и Нааман, Эхи и Рош, Муппим и Хуппим и Ард.
22 Это сыны Рахили, которые родились у Иакова, всего четырнадцать душ.
23 Сын Дана: Хушим.
24 Сыны Неффалима: Иахцеил и Гуни, и Иецер, и Шиллем.
25 Это сыны Валлы, которую дал Лаван дочери своей Рахили; она родила их Иакову всего семь душ.
26 Всех душ, пришедших с Иаковом в Египет, которые произошли из чресл его, кроме жен сынов Иаковлевых, всего шестьдесят шесть душ.
27 Сынов Иосифа, которые родились у него в Египте, две души. Всех душ дома Иаковлева, перешедших в Египет, семьдесят.

28 Иуду послал он пред собою к Иосифу, чтобы он указал [путь] в Гесем. И пришли в землю Гесем.
29 Иосиф запряг колесницу свою и выехал навстречу Израилю, отцу своему, в Гесем, и, увидев его, пал на шею его, и долго плакал на шее его.
30 И сказал Израиль Иосифу: умру я теперь, увидев лице твое, ибо ты еще жив.
31 И сказал Иосиф братьям своим и дому отца своего: я пойду, извещу фараона и скажу ему: братья мои и дом отца моего, которые были в земле Ханаанской, пришли ко мне;
32 эти люди пастухи овец, ибо скотоводы они; и мелкий и крупный скот свой, и все, что у них, привели они.
33 Если фараон призовет вас и скажет: какое занятие ваше?
34 то вы скажите: [мы], рабы твои, скотоводами были от юности нашей доныне, и мы и отцы наши, чтобы вас поселили в земле Гесем. Ибо мерзость для Египтян всякий пастух овец.

Бытие 47
1 И пришел Иосиф и известил фараона и сказал: отец мой и братья мои, с мелким и крупным скотом своим и со всем, что у них, пришли из земли Ханаанской; и вот, они в земле Гесем.
2 И из братьев своих он взял пять человек и представил их фараону.
3 И сказал фараон братьям его: какое ваше занятие? Они сказали фараону: пастухи овец рабы твои, и мы и отцы наши.
4 И сказали они фараону: мы пришли пожить в этой земле, потому что нет пажити для скота рабов твоих, ибо в земле Ханаанской сильный голод; итак позволь поселиться рабам твоим в земле Гесем.
5 И сказал фараон Иосифу: отец твой и братья твои пришли к тебе;
6 земля Египетская пред тобою; на лучшем месте земли посели отца твоего и братьев твоих; пусть живут они в земле Гесем; и если знаешь, что между ними есть способные люди, поставь их смотрителями над моим скотом.
7 И привел Иосиф Иакова, отца своего, и представил его фараону; и благословил Иаков фараона.
8 Фараон сказал Иакову: сколько лет жизни твоей?
9 Иаков сказал фараону: дней странствования моего сто тридцать лет; малы и несчастны дни жизни моей и не достигли до лет жизни отцов моих во днях странствования их.
10 И благословил фараона Иаков и вышел от фараона.
11 И поселил Иосиф отца своего и братьев своих, и дал им владение в земле Египетской, в лучшей части земли, в земле Раамсес, как повелел фараон.
12 И снабжал Иосиф отца своего и братьев своих и весь дом отца своего хлебом, по потребностям каждого семейства.

13 И не было хлеба по всей земле, потому что голод весьма усилился, и изнурены были от голода земля Египетская и земля Ханаанская.
14 Иосиф собрал все серебро, какое было в земле Египетской и в земле Ханаанской, за хлеб, который покупали, и внес Иосиф серебро в дом фараонов.
15 И серебро истощилось в земле Египетской и в земле Ханаанской. Все Египтяне пришли к Иосифу и говорили: дай нам хлеба; зачем нам умирать пред тобою, потому что серебро вышло у нас?
16 Иосиф сказал: пригоняйте скот ваш, и я буду давать вам за скот ваш, если серебро вышло у вас.
17 И пригоняли они к Иосифу скот свой; и давал им Иосиф хлеб за лошадей, и за стада мелкого скота, и за стада крупного скота, и за ослов; и снабжал их хлебом в тот год за весь скот их.
18 И прошел этот год; и пришли к нему на другой год и сказали ему: не скроем от господина нашего, что серебро истощилось и стада скота нашего у господина нашего; ничего не осталось у нас пред господином нашим, кроме тел наших и земель наших;
19 для чего нам погибать в глазах твоих, и нам и землям нашим? купи нас и земли наши за хлеб, и мы с землями нашими будем рабами фараону, а ты дай нам семян, чтобы нам быть живыми и не умереть, и чтобы не опустела земля.
20 И купил Иосиф всю землю Египетскую для фараона, потому что продали Египтяне каждый свое поле, ибо голод одолевал их. И досталась земля фараону.
21 И народ сделал он рабами от одного конца Египта до другого.
22 Только земли жрецов не купил, ибо жрецам от фараона положен был участок, и они питались своим участком, который дал им фараон; посему и не продали земли своей.
23 И сказал Иосиф народу: вот, я купил теперь для фараона вас и землю вашу; вот вам семена, и засевайте землю;
24 когда будет жатва, давайте пятую часть фараону, а четыре части останутся вам на засеяние полей, на пропитание вам и тем, кто в домах ваших, и на пропитание детям вашим.
25 Они сказали: ты спас нам жизнь; да обретем милость в очах господина нашего и да будем рабами фараону.
26 И поставил Иосиф в закон земле Египетской, даже до сего дня: пятую часть давать фараону, исключая только землю жрецов, которая не принадлежала фараону.

27 И жил Израиль в земле Египетской, в земле Гесем, и владели они ею, и плодились, и весьма умножились.
28 И жил Иаков в земле Египетской семнадцать лет; и было дней Иакова, годов жизни его, сто сорок семь лет.
29 И пришло время Израилю умереть, и призвал он сына своего Иосифа и сказал ему: если я нашел благоволение в очах твоих, положи руку твою под стегно мое и [клянись], что ты окажешь мне милость и правду, не похоронишь меня в Египте,
30 дабы мне лечь с отцами моими; вынесешь меня из Египта и похоронишь меня в их гробнице. [Иосиф] сказал: сделаю по слову твоему.
31 И сказал: клянись мне. И клялся ему. И поклонился Израиль на возглавие постели.

Бытие 48
1 После того Иосифу сказали: вот, отец твой болен. И он взял с собою двух сынов своих, Манассию и Ефрема.
2 Иакова известили и сказали: вот, сын твой Иосиф идет к тебе. Израиль собрал силы свои и сел на постели.
3 И сказал Иаков Иосифу: Бог Всемогущий явился мне в Лузе, в земле Ханаанской, и благословил меня,
4 и сказал мне: вот, Я распложу тебя, и размножу тебя, и произведу от тебя множество народов, и дам землю сию потомству твоему после тебя, в вечное владение.
5 И ныне два сына твои, родившиеся тебе в земле Египетской, до моего прибытия к тебе в Египет, мои они; Ефрем и Манассия, как Рувим и Симеон, будут мои;
6 дети же твои, которые родятся от тебя после них, будут твои; они под именем братьев своих будут именоваться в их уделе.
7 Когда я шел из Месопотамии, умерла у меня Рахиль в земле Ханаанской, по дороге, не доходя несколько до Ефрафы, и я похоронил ее там на дороге к Ефрафе, что [ныне] Вифлеем.

8 И увидел Израиль сыновей Иосифа и сказал: кто это?
9 И сказал Иосиф отцу своему: это сыновья мои, которых Бог дал мне здесь. Иаков сказал: подведи их ко мне, и я благословлю их.
10 Глаза же Израилевы притупились от старости; не мог он видеть [ясно. Иосиф] подвел их к нему, и он поцеловал их и обнял их.
11 И сказал Израиль Иосифу: не надеялся я видеть твое лице; но вот, Бог показал мне и детей твоих.
12 И отвел их Иосиф от колен его и поклонился ему лицем своим до земли.
13 И взял Иосиф обоих, Ефрема в правую свою руку против левой Израиля, а Манассию в левую против правой Израиля, и подвел к нему.
14 Но Израиль простер правую руку свою и положил на голову Ефрему, хотя сей был меньший, а левую на голову Манассии. С намерением положил он так руки свои, хотя Манассия был первенец.
15 И благословил Иосифа и сказал: Бог, пред Которым ходили отцы мои Авраам и Исаак, Бог, пасущий меня с тех пор, как я существую, до сего дня,
16 Ангел, избавляющий меня от всякого зла, да благословит отроков сих; да будет на них наречено имя мое и имя отцов моих Авраама и Исаака, и да возрастут они во множество посреди земли.
17 И увидел Иосиф, что отец его положил правую руку свою на голову Ефрема; и прискорбно было ему это. И взял он руку отца своего, чтобы переложить ее с головы Ефрема на голову Манассии,
18 и сказал Иосиф отцу своему: не так, отец мой, ибо это–первенец; положи на его голову правую руку твою.
19 Но отец его не согласился и сказал: знаю, сын мой, знаю; и от него произойдет народ, и он будет велик; но меньший его брат будет больше его, и от семени его произойдет многочисленный народ.
20 И благословил их в тот день, говоря: тобою будет благословлять Израиль, говоря: Бог да сотворит тебе, как Ефрему и Манассии. И поставил Ефрема выше Манассии.
21 И сказал Израиль Иосифу: вот, я умираю; и Бог будет с вами и возвратит вас в землю отцов ваших;
22 я даю тебе, преимущественно пред братьями твоими, один участок, который я взял из рук Аморреев мечом моим и луком моим.

Бытие 49
1 И призвал Иаков сыновей своих и сказал: соберитесь, и я возвещу вам, что будет с вами в грядущие дни;
2 сойдитесь и послушайте, сыны Иакова, послушайте Израиля, отца вашего.
3 Рувим, первенец мой! ты–крепость моя и начаток силы моей, верх достоинства и верх могущества;
4 но ты бушевал, как вода, –не будешь преимуществовать, ибо ты взошел на ложе отца твоего, ты осквернил постель мою, взошел.

5 Симеон и Левий братья, орудия жестокости мечи их;
6 в совет их да не внидет душа моя, и к собранию их да не приобщится слава моя, ибо они во гневе своем убили мужа и по прихоти своей перерезали жилы тельца;
7 проклят гнев их, ибо жесток, и ярость их, ибо свирепа; разделю их в Иакове и рассею их в Израиле.

8 Иуда! тебя восхвалят братья твои. Рука твоя на хребте врагов твоих; поклонятся тебе сыны отца твоего.
9 Молодой лев Иуда, с добычи, сын мой, поднимается. Преклонился он, лег, как лев и как львица: кто поднимет его?
10 Не отойдет скипетр от Иуды и законодатель от чресл его, доколе не приидет Примиритель, и Ему покорность народов.
11 Он привязывает к виноградной лозе осленка своего и к лозе лучшего винограда сына ослицы своей; моет в вине одежду свою и в крови гроздов одеяние свое;
12 блестящи очи [его] от вина, и белы зубы от молока.

13 Завулон при береге морском будет жить и у пристани корабельной, и предел его до Сидона.
14 Иссахар осел крепкий, лежащий между протоками вод;
15 и увидел он, что покой хорош, и что земля приятна: и преклонил плечи свои для ношения бремени и стал работать в уплату дани.
16 Дан будет судить народ свой, как одно из колен Израиля;
17 Дан будет змеем на дороге, аспидом на пути, уязвляющим ногу коня, так что всадник его упадет назад.
18 На помощь твою надеюсь, Господи!
19 Гад, –толпа будет теснить его, но он оттеснит ее по пятам.
20 Для Асира–слишком тучен хлеб его, и он будет доставлять царские яства.
21 Неффалим–теревинф рослый, распускающий прекрасные ветви.

22 Иосиф–отрасль плодоносного [дерева], отрасль плодоносного [дерева] над источником; ветви его простираются над стеною;
23 огорчали его, и стреляли и враждовали на него стрельцы,
24 но тверд остался лук его, и крепки мышцы рук его, от рук мощного [Бога] Иаковлева. Оттуда Пастырь и твердыня Израилева,
25 от Бога отца твоего, [Который] и да поможет тебе, и от Всемогущего, Который и да благословит тебя благословениями небесными свыше, благословениями бездны, лежащей долу, благословениями сосцов и утробы,
26 благословениями отца твоего, которые превышают благословения гор древних и приятности холмов вечных; да будут они на голове Иосифа и на темени избранного между братьями своими.
27 Вениамин, хищный волк, утром будет есть ловитву и вечером будет делить добычу.

28 Вот все двенадцать колен Израилевых; и вот что сказал им отец их; и благословил их, и дал им благословение, каждому свое.
29 И заповедал он им и сказал им: я прилагаюсь к народу моему; похороните меня с отцами моими в пещере, которая на поле Ефрона Хеттеянина,
30 в пещере, которая на поле Махпела, что пред Мамре, в земле Ханаанской, которую купил Авраам с полем у Ефрона Хеттеянина в собственность для погребения;
31 там похоронили Авраама и Сарру, жену его; там похоронили Исаака и Ревекку, жену его; и там похоронил я Лию;
32 это поле и пещера, которая на нем, куплена у сынов Хеттеевых.
33 И окончил Иаков завещание сыновьям своим, и положил ноги свои на постель, и скончался, и приложился к народу своему.

Бытие 50
1 Иосиф пал на лице отца своего, и плакал над ним, и целовал его.
2 И повелел Иосиф слугам своим–врачам, бальзамировать отца его; и врачи набальзамировали Израиля.
3 И исполнилось ему сорок дней, ибо столько дней употребляется на бальзамирование, и оплакивали его Египтяне семьдесят дней.
4 Когда же прошли дни плача по нем, Иосиф сказал придворным фараона, говоря: если я обрел благоволение в очах ваших, то скажите фараону так:
5 отец мой заклял меня, сказав: вот, я умираю; во гробе моем, который я выкопал себе в земле Ханаанской, там похорони меня. И теперь хотел бы я пойти и похоронить отца моего и возвратиться.
6 И сказал фараон: пойди и похорони отца твоего, как он заклял тебя.

7 И пошел Иосиф хоронить отца своего. И пошли с ним все слуги фараона, старейшины дома его и все старейшины земли Египетской,
8 и весь дом Иосифа, и братья его, и дом отца его. Только детей своих и мелкий и крупный скот свой оставили в земле Гесем.
9 С ним отправились также колесницы и всадники, так что сонм был весьма велик.
10 И дошли они до Горен-гаатада при Иордане и плакали там плачем великим и весьма сильным; и сделал [Иосиф] плач по отце своем семь дней.
11 И видели жители земли той, Хананеи, плач в Горен-гаатаде, и сказали: велик плач этот у Египтян! Посему наречено имя [месту] тому: плач Египтян, что при Иордане.
12 И сделали сыновья [Иакова] с ним, как он заповедал им;
13 и отнесли его сыновья его в землю Ханаанскую и похоронили его в пещере на поле Махпела, которую купил Авраам с полем в собственность для погребения у Ефрона Хеттеянина, пред Мамре.
14 И возвратился Иосиф в Египет, сам и братья его и все ходившие с ним хоронить отца его, после погребения им отца своего.

15 И увидели братья Иосифовы, что умер отец их, и сказали: что, если Иосиф возненавидит нас и захочет отмстить нам за всё зло, которое мы ему сделали?
16 И послали они сказать Иосифу: отец твой пред смертью своею завещал, говоря:
17 так скажите Иосифу: прости братьям твоим вину и грех их, так как они сделали тебе зло. И ныне прости вины рабов Бога отца твоего. Иосиф плакал, когда ему говорили это.
18 Пришли и сами братья его, и пали пред лицем его, и сказали: вот, мы рабы тебе.
19 И сказал Иосиф: не бойтесь, ибо я боюсь Бога;
20 вот, вы умышляли против меня зло; но Бог обратил это в добро, чтобы сделать то, что теперь есть: сохранить жизнь великому числу людей;
21 итак не бойтесь: я буду питать вас и детей ваших. И успокоил их и говорил по сердцу их.

22 И жил Иосиф в Египте сам и дом отца его; жил же Иосиф всего сто десять лет.
23 И видел Иосиф детей у Ефрема до третьего рода, также и сыновья Махира, сына Манассиина, родились на колени Иосифа.
24 И сказал Иосиф братьям своим: я умираю, но Бог посетит вас и выведет вас из земли сей в землю, о которой клялся Аврааму, Исааку и Иакову.
25 И заклял Иосиф сынов Израилевых, говоря: Бог посетит вас, и вынесите кости мои отсюда.
26 И умер Иосиф ста десяти лет. И набальзамировали его и положили в ковчег в Египте.

(Синодальный перевод 1876)